Visdažādākās tematikas diskusijas izskanējušas jau divpadsmitajā festivālā LAMPA

Ar tradicionālo un skatītāju iemīļoto noslēguma “Politiķu cepienu” sestdienas vēlā vakarā Cēsīs noslēdzās Sarunu festivāls LAMPA, kas norisinājās 10. un 11. jūlijā.

Festivāla mājvieta nemainīgi bija Cēsu Pils parks. Šī gada centrālais uzsvars un tēma bija “Par ko nedrīkst nerunāt?”
Aptuveni 400 pasākumu (diskusijas, sarunas, darbnīcas) notika 66 dažādās norises vietās un skatuvēs, sniedzot apmeklētājiem iespēju ieklausīties ekspertu sarunās par visdažādāko tematiku. Arī “Druva” noklausījās vairākas diskusijas.

Diskusijā “Nauda ir! Vai pietrūkst drosmes augt?” piedalījās arī Cēsu novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs, kurš pauda viedokli, ka svarīgi ir radīt interesi par uzņēmējdarbību jau no bērnības. Viņš atzina: “Jau sākot no pamatskolas par uzņēmējdarbību ir jārunā daudz, daudz vairāk.”

Tajā pašā diskusijā “Drau­giem group” pārstāvis Jānis Palkavnieks dalījās pieredzē, kas gūta, veidojot “Mājas Cēsīs”. “Mums viens nekustamo īpašumu organizācijas čalis toreiz teica — atsūtiet man savu biznesa plānu, un es parādīšu, ka jums tur nekas nesanāks. Sanāca!” par “Mājas Cēsīs” pirm­sā­kumu stāstīja Jānis Palk­avnieks, rosinot cilvēkus nebīties spert drosmīgus soļus, pat ja apkārtējie to ne vienmēr novērtē kā gudru lēmumu.

Galvenā šīs diskusijas tematika bija tas, ka nereti dzirdam — uzņēmumu izaugsmi kavē finansējuma trūkums. Taču dati rāda, ka līdzekļi ir pieejami bankās, investoru pusē, Eiropas fondos un kapitāla tirgū. Vienlaikus daudzi uzņēmumi joprojām izvēlas augt piesardzīgi, izvairoties no lielāka riska un ambiciozākiem mērķiem. Kāpēc tā? Vai problēma ir uzticēšanās trūkumā finanšu sistēmai, zināšanu trūkumā par iespējām vai tomēr mūsu attieksmē pret risku, peļņu un izaugsmi? Vai Latvijā joprojām izaugsmes vietā izvēlamies drošību? Sarunā piedalījās arī “Signet Bank” valdes priekšsēdētājs Roberts Ide­l­sons un uzņēmumu grupas “Silja” īpašniece, Biznesa vēstniecības dibinātāja un vadītāja Silva Jeromanova–Maura, bet to vadīja “Delfi TV” producente Alina Lastovska–Butkeviča.

Pavisam citas tematikas sarunā “Vai rakstnieks drīkst rakstīt visu, kas ienāk prātā?”. Tika spriests, vai rakstnieks drīkst rakstīt visu, kas ienāk prātā, un minēja vairākus piemērus pasaules un Latvijas literatūrā, kas ir rosinājuši pārdomas vai diskusijas par to. No vienas puses, jā, protams, mākslai un tajā skaitā literatūrai būtu jāspēj brīvi reflektēt par visu iespējamo, ieskaitot politiku, identitāti, vardarbību, seksualitāti un citiem sabiedrībai būtiskiem jautājumiem. No otras puses, jautājums, vai rakstnieks drīkst rakstīt visu, kas ienāk prātā, skar arī dažus problēmaspektus. Pie­mēram, ja rakstnieka personiskā nostāja cilvēktiesību vai citos jautājumos literārā darbā izpaužas kā naida runa vai aicinājumi pārkāpt citu cilvēku tiesības. Ja rakstnieks savā darbā izmanto ne savu personīgo pieredzi, piemēram, rakstot par kvīru kopienu, cilvēkiem ar invaliditāti vai citām marginalizētām grupām, tā romantizējot, trivializējot vai kaitnieciski reprezentējot šīs identitātes. Ja daiļliteratūras darbs tiecas normalizēt destruktīvas vai vardarbīgas uzvedības formas, piemēram, vardarbību pret sievietēm, stereotipizē dzimumlomas vai pauž citus nevienlīdzību uzturošus priekšstatus. Diskusijas laikā tika meklētas atbildes uz jautājumu, kur literatūrā beidzas mākslinieciska provokācija un sākas kaitnieciska runa? Vai rakstniekam ir jāuzņemas atbildība par sava darba iespējamo ietekmi uz sabiedrību? Vai prasība domāt par sekām ir cenzūras forma vai tomēr neatņemama dzīves daļa demokrātiskā sabiedrībā? Dis­ku­siju vadīja rakstniece un redaktore Elīna Kokareviča, bet atbildes meklēja dzejniece, rakstniece, komiķe un dramaturģe Inga Gaile, dzejniece Ligija Purinaša un rakstniece Džena Andersone.

Citā virzienā atbildes meklēja Zinātnes kafejnīcā “Vai rokmūzika padomju Latvijā bija kontr­kultūra?” Kāda bija rokmūzikas loma padomju Latvijā — izklaide, protests vai klusā pretošanās? Diskusijā pievērsās populārās un rokmūzikas attīstībai LPSR laikā, attiecībām starp mūziķiem un varu, kā arī tam, vai rokmūzika patiešām kļuva par antikomunistiskas domas un sabiedrības pārmaiņu simbolu. Runāja arī par to, kāpēc mūsdienās pieaug interese par padomju laika mūzikas pētniecību un ko tā atklāj par sabiedrības kolektīvo atmiņu un identitāti.

Diskusija īstenota Latvijas Universitātes (LU) projekta “Aurora Nexus: savienot cilvēkus, zinātni un mākslu” ietvaros, ko līdzfinansē Eiropas Komisijas programma “MSCA and Citizens”. Tā rīkota LU LFMI projekta “Primitīvā un trokšņainā mūzika padomju Latvijā (1956–1986): kontroles mehānismi un izvairīšanās prakses autoritāras varas apstākļos” ietvaros.
Sarunu vadīja mūziķis un ģitārists Reinis Jaunais, piedalījās dīdžejs un mūzikas kolekcionārs un pētnieks, Cēsu novadnieks Raimonds Mežaks, dr. hist., LU HZF Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Kaspars Zellis, muzikologs un mākslas zinātņu doktors Boriss Avramecs, kā arī Guna Kalnača, kas šobrīd ir mākslas izstāžu kuratore, ikdienā strādā Jūr­ma­las muzejā.

Jāatgādina, ka LAMPA ik gadu pulcē tūkstošiem cilvēku Cēsīs un vēl vairāk tiešsaistē. Katru gadu LAMPĀ tiek izmēģināts kas jauns: temati, formāti, tehnoloģijas un īpaši veidotas, kreatīvas skatuves, taču pamata ideja paliek nemainīga — iedrošināt cilvēkus runāt, ieklausīties un iesaistīties. LAMPA šodien ir viena no centrālajām platformām Latvijā, kur apspriest sabiedriski nozīmīgus jautājumus, paplašināt redzesloku, gūt jaunas idejas un piedzīvot vidi, kur tiek praktizēta cieņpilna viedokļu apmaiņa.

Festivāls ir liela mēroga iniciatīva, atvērta platforma, kuras saturu ik gadu veido vairāk nekā 300 organizācijas un aktīvi indivīdi, kopīgiem spēkiem radot vietu, kur brīvā, nepiespiestā gaisotnē apmainīties ar viedokļiem, un cieņpilnā veidā diskutēt par sabiedrībā aktuālām tēmām. Ikvienam ir iespēja pieteikt un organizēt savu pasākumu LAMPĀ.