Pozitīvu emociju pilna nedēļas nogale

Trīs dienu garumā Cēsīs un novadā valdīja taku skriešanas sacensību gars, aizvadīts pirmais “Gauja Trail by UTMB”, pulcējot aptuveni 3300 skrējējus no 50 pasaules valstīm. Viņu vidū ārvalstu skrējēju skaits sasniedza 1300, un, ja pierēķina viņu atbalstītājus, līdzjutējus, tad var droši teikt, ka tik daudz ārzemnieku vienā nedēļas nogalē Cēsīs, šķiet, līdz šim nav bijis.

Jau rakstīts, ka Latvijā populārākais taku skriešanas seriāls “Stirnu buks” iegādājās UTMB franšīzi, lai sarīkotu vienu no seriāla posmiem, un, ja pasaulē kopumā notiek vairāk nekā 60 taku skrējienu ar UTMB zīmolu gandrīz visos kontinentos, Ziemeļeiropā tāds ir tikai Zviedrijā, tāpēc interese par Latvijas skrējienu bija liela.

Sacensību centrs bija Rožu laukumā Cēsīs, un te no piektdienas vakara līdz svētdienas vakaram kūsāja dzīvība, vieni startēja, citi finišēja, un pāri visam — emocijas! Katrs skrējējs finišēja ar savu stāstu, bet emocijas ir vienlīdz patiesas ikvienam. Arī tie, kuriem kāda iemesla dēļ nācās izstāties, atzina, ka turpinās trenēties, lai citās sacensībās sasniegtu savu mērķi. Kā atzina uzrunātie skrējēji, tiek gūtas emocijas, kuras nevar izstāstīt, var tikai piedzīvot.

Sacensību dienās pilsētā valdīja pavisam atšķirīga gaisotne nekā pilsētas svētkos vai LAMPĀ, tagad visi bija uz viena viļņa. Ikviens finišētājs tika sagaidīts ar aplausiem, Pils parkā kāpnēs skrējējus pavadīja cēsnieki, citi atbalstītāji, lai uzmundrinātu distances pēdējā nopietnajā kāpienā. Azartisks atbalsta punkts bija Ozolkalnā, bet uzmundrinājuma vārdus dalībniekiem trases garumā uzsauca daudzviet. Kāda skrējēja, kura pārzināja mūspusi, teica, ka īpaši emocionāli bijis skriet garām Cēsu pansionātam, kur tā iemītnieki, sēžot uz balkoniem, aplaudējuši dalībniekiem.

Atklāšanas ceremonijā piektdienas vakarā sacensību direktors Rimants Liepiņš uzsvēra, ka “Gauja Trail by UTMB” notiek īpašā Latvijas vietā: “Gaujas Nacionālais parks ir taku skrējēju paradīze, Latvijas skrējēji to labi zina, un ceru, ka pēc pāris dienām to sapratīs arī vairāk nekā tūkstotis citu valstu skrējēju.”

Uzmundrinājuma vārdus skrējējiem teica arī Cēsu novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs un Siguldas novada pašvaldības domes priekšsēdētāja vietniece Ance Kaimiņa, kura vēlēja, lai pasākums kļūst par ikgadēju tradīciju.
J. Rozenbergs uzsvēra, ka pilsētai un novadam ir liela atbildība uzņemt tik nozīmīgu sporta notikumu: “Mums nav Alpu, Pireneju vai citu augstu kalnu, bet ir Gaujas Nacionālais parks, un ceru, ka izbaudīsit, ko tas sniedz, un nākamgad atkal atgriezīsities un ieteiksit arī citiem sportistiem.”

Tā kā UTMB seriāla dzimtene ir Alpos, atklāšana tika iezvanīta ar tradicionālo Alpu zvanu.

Divu dienu garumā dalībniekiem tika piedāvātas septiņas atšķirīgas distances, bet svētdienas vakarpusē R. Liepiņš visu dalībnieku vārdā teica paldies visai savai komandai: “Šajā nedēļas nogalē mēs neorganizējām sacensības, mēs radījām notikumu, un to, kas te notika, ārzemju skrējēji aizvedīs sev līdzi, lai citviet dalītos ar piedzīvoto.

Katrs smaids, katrs pareizi novietots marķējums, žogs, katra palīdzīga roka, labs vārds, bungu ritms, katrs pieņemtais lēmums ir daļa no viena kopīga stāsta, kurā nav mazu lomu! Mēs to paveicām kopā, un esam laimīgi būt daļa no lielā UTMB World Series stāsta!”

Pēc oficiālā noslēguma R. Liepiņš atrada laiku nelielai sarunai ar “Druvu”.

Vaicāts, vai iecerētais izdevās, viņš atzina: “Manuprāt, galvenais ir cilvēku smaids, ja cilvēki Cēsu ielās smaida, tas liecina, ka viss ir izdevies. Smaidīja ne tikai dalībnieki, bet arī cēsnieki. Protams, kādam tas radīja neērtības, bet tādi pasākumi bez tā nav iedomājami.”

Viņš uzsvēra, ka šis notikums licis paraudzīties citādi uz to bagātību, ko sniedz Gaujas Nacionālais parks: “Kādam varbūt tie ir tikai zaļi brikšņi, bet patiesībā mēs dzīvojam ļoti fantastiskā vidē ar lieliskām skriešanas takām. Ja cilvēki no Francijas, Šveices, Kanādas, Meksikas un citām valstīm saka paldies par to, cik šeit ir skaisti, cik zaļš, tad saproti, ka tie nav nekādi brikšņi, bet viena no lielākajām bagātībām, kas mums ir. Jā, mums nav kalnu ar milzīgiem augstuma metriem, bet mums ir izcila devona laikmeta liecība — Gaujas senleja.”

Sacensībās klāt bija arī tiesnešu komanda no Francijas, kas bija ieradusies, lai palīdzētu organizatoriem. Kā saka R. Liepiņš, francūži sākumā domājuši, ka palīdzība būs vajadzība: “Taču bija pārsteigti redzot, cik ļoti esam gatavi, atvērti, smaidīgi, uzmundrināt griboši. Atmosfēras ziņā mēs pārspējām pat mērogos lielākus skrējienus.

Kad iegādājāmies licenci skrējiena rīkošanai, domājām, kas tur ko nesarīkot pasākumu, ar mūsu padsmit gadu “Stirnu buka” pieredzi, taču, izrādījās, nav tik vienkārši. Noteiktās prasības, standarti lika daudz apgūt, mācīties. Sākumā likās, kam tik stingras prasības vajadzīgas, bet sapratām, kas viss ir pārdomāts, izsvērts, jo ne velti ir 60 UTMB skrējieni visā pasaulē. Ceļot standartus, augam arī mēs.”

Nedēļas nogale no rīkotājiem prasīja daudz, miegam atvēlot vien dažas stundas. “Bet tā adrenalīna sajūta, ko dabūju, esot klāt starta brīžos, pat nestartējot pašam, bija fantastiska! Tā deva spēku izturēt!” teica R. Liepiņš.

Taču visas uzmanības centrā bija skrējēji. Taku skriešanas kopienā UTMB (Ultra Trail Mont-Blanc) ir spēcīgs zīmols, gluži kā šosejas riteņbraucējiem Tour de France, un seriāls ir kā iespēja kvalificēties galvenajam finālam Šamonī.
Trīs ieskaites punktus ieguva garākās 91 km veicēji, kuri startēja Siguldā, lai līdz Cēsīm distancē pieveiktu aptuveni 2200 augstuma metrus. Tas nozīmē, ka nemitīgi bija skriešana kalnā un lejā no tā. Un šie kāpumi, kritumi bija īsts izaicinājums, ko vēl apgrūtināja lietus, naktīs padarot trasi slidenu. Bija arī kāpumi, kur par skriešanu pat domāt nevarēja, augšā varēja tikt tikai soļos.

Te var piebilst no ārzemju skrējējiem dzirdēto, ka braukuši uz lēzenu, ātru skrējienu, bet te nebija nekas no tā — ne lēzens, ne ātrs. Viņi pat nevarēja atbildēt, kas grūtāk — skriet augstos kalnos nemitīgi virzoties kalnā, vai visu laiku raustīt ritmu, skrienot augšā un lejā. Taču tas esot biji tā vērts!

Vīriešu konkurencē garajā distancē otrais finišēja Kārlis Eiduks, distanci veicot nepilnās astoņās stundās, no uzvarētāja, Polijas skrējēja, atpaliekot 14 minūtes, bet trešās vietas ieguvēju, Igaunijas skrējēju apsteidzot par 20 minūtēm.
Sākotnēji K. Eiduks pieteicies uz 50 km distanci, tad nolēmis izmēģināt spēkus garajā. Jautāts, vai izvēle bija pareiza, atbildēja: “Kad biju noskrējis sākotnēji plānotos 50 kilometrus un sapratu, ka vēl gandrīz tikpat priekšā, sāku domāt, ko esmu izdarījis, jo es taču šajā brīdī jau būtu varējis finišēt. Bet, paldies Dievam, līdz galam tiku un rezultāts rāda, ka izvēle bija pareiza!”

Jautāts par lūzuma punktiem distancē, viņš saka, ka maratonā tas parasti esot ap 36. kilometru, bet te tādi punkti ir vairāki: “Tas notiek viļņveidīgi. Kādā brīdī ir sajūta, ka vairs nevar pakustēties, bet tad uzņem cukuru, padzeries, gūsti emocijas dzirdināšanas punktā, atdzīvojies un saproti, ka nav nemaz tik traki, un atkal vari skriet līdz nākamajai bedrei. Ir svarīgi tikt pāri tiem smagajiem brīžiem.

Grūtākais nav tie daudzie kilometri, bet reljefs, ka distance visu laiku ved augšā un lejā. Tā ir nemitīga cīņa ar sevi un savām kājām, jo noskrējieni atstāj pamatīgu ietekmi. Kad tiec lejā un ir līdzenais posms, it kā varētu skriet un kāpināt tempu, bet ir problēmas, jo kājas sāp. Ir jāspēj atrast pareizo ritmu un jāvar piespiest sevi kādā brīdī, kad vari, tempu celt.”

Maratonisti saka, ka distancē skrienot savā tempā, var padomāt par dzīvi, tad šādā distancē var izdomāt visu dzīvi. Kārlis gan norāda, ka taku skriešanā tā nav: “Tur pārsvarā domas ir par distanci, kas sagaida tālāk, kur likt soli, kad jāpadzeras, kur atvēsināties upē un tamlīdzīgi. Visu laiku pa galvu maļas daudzas tehniskas sacensību lietas un nav īsti laika filozofēt par dzīvi.

Palīdzēja tā “ballīte”, kas bija vairākās vietās distancē, tas bija kaut kas neaprakstāms. Taču sapratu, ka nedrīkst visas emocijas atdot jau sākumā, jāprot tās sadalīt līdz finišam, pretējā gadījumā var nākties dārgi samaksāt. Emocijas ir jāizbauda, tajā pašā laikā saglabājot vēsu prātu.”

Sieviešu konkurencē uzvarēja latviete Ivita Šale, kura neslēpa, ka trase bijusi smaga, nācies ar to pacīnīties: “Kad uzzināju, ka esmu līdere, bija zināms stress, jo izturēt šo garo distanci nācās ļoti grūti. Vienā punktā “noplīsu”, un tad sekotājas bija vien dažu minūšu attālumā, taču spēju atgūties un noturēt līdz galam. Bija grūti, un pat biju gatava samierināties ar trešo vietu, jo atrast kādas spēka rezerves vairs nevarēju. Tāpēc ir prieks, ka izturēju līdz galam un finišēju pirmā.”

Garajā distancē devās arī vairāki cēsnieki, un augstajā 51. vietā finišēja Lauris Veidemanis, distancē pavadot 10 stundas 29 minūtes un 27 sekundes. Kad finišā jautāju, vai vieta apmierina, viņš bija ļoti pārsteigts, ka tik augstu, jo plānojis ieskriet labāko simtniekā: “Laika ziņā biju plānojis iekļauties desmit stundās, sanāca par kādu pusstundu ilgāk, bet tas ir labs sasniegums šādā karstumā un tādos kalnos. Ja nebūtu Līgatnes “plīsiens”, varbūt izdotos ierakstīties arī cerētajā laikā.”

Jautāts par krituma brīdi, Lauris neslēpj, ka bijis ļoti smagi: “Kādu brīdi domāju, ka līdz finišam vienkāršu iešu, jo paskriet vairs nevarēju. Taču pēc ēšanas punkta Līgatnē kaut kas atvērās, atkal sajutos ļoti labi, un tālāk jau visus taisnos gabalus un mazākos kalnus varēju paskriet. Ar šādiem “plīsieniem” jārēķinās, un gandrīz katrs to piedzīvoja, to jau varēja redzēt, ka ik pa brīdim kāds paliek lēnāks.”

Jautāts, kas palīdz šādos brīžos, Lauris saka: “Nekas nepalīdz, atliek gaidīt, kas notiks. Svarīgi ir nepadoties, bet turpināt. Lai kā, bet turpināt, es jau arī biju gatavas atlikušo distanci kaut vai noiet. Izstāties negribēju. Laikam vairāk jātrenējas, lai var izvairīties no tādiem lūzuma punktiem.”

Viņš veicis arī 107 km garo skrējienu Rīga — Valmiera, bet uzsver, ka to nevar salīdzināt, jo tur pārsvarā līdzens, jāskrien pa cietu segumu, te visu lauku augšā — lejā pa dažādiem segumiem: “Līdzīga distance kā šī bija skrējiens Igaunijā pie Munameģa, bet tur bija 80 kilometri ar mazākiem augstuma metriem. Te to kāpumu bija ļoti daudz, īpaši jau Cēsu pusē, kur Ozolkalns, Žagarkalns, Vāļu kalns, traki, ka liekas — tas nebeigsies. Ļoti palīdzēja atbalstītāji grūtajos kalnos, viņi burtiski dzina uz priekšu, tur jāturpina gribi vai negribi!”

Lauris saka, ka paticis skrējiens augšu pa Siguldas bobsleja un kamaniņu trasi, bet īpaša odziņa bija skrējiens cauri Līgatnes slepenajam bunkuram.

50 km distances dalībnieki startēja Ratniekos, distancē pieveicot aptuveni 1200 augstuma metrus. Sieviešu konkurencē trešo vietu izcīnīja Baiba Bendika, finišējot pēc četrām stundām un 50,25 minūtēm. Viņas rezultāts 23. labākais kopējā ieskaitē starp 786 skrējējiem.

20 km skrējienā ceturtais ātrākais 777 dalībnieku konkurencē bija cēsnieks Kristaps Magone. Dāmu konkurencē uzvarēja Aija Skrastiņa, kuras dzimtā puse ir Cēsis. Viņa atzina, ka bijis forši uzskriet dzimtajā pilsētā, noteikti palīdzējis tas, ka te zinot katru kalnu, katru celiņu un taciņu: “20 kilometri bija apzināta izvēle, jo mans galvenais sporta veids ir orientēšanās. Tāds attālums ir tāda garā distancē tajā, tāpēc zināju, ka tam esmu gatava. Garākas neskrienu, tām ir citādi jātrenējas. Šāds reljefs ir orientieristiem pierasts, un distance bija ātra, bet ar kāpumiem, kurus zināju, un tāpēc tie nebija grūti.

Atmosfēra sacensībās lieliska, to ir vērts izbaudīt. Nenācu ar mērķi uzvarēt, tas vienkārši notika. Mērķis bija noskriet zem divām stundām, bet man nebija ne jausmas, kādas ir konkurentes, kā jutīšos trasē. Bet beigas izrādījās pārsteidzoši labas! Distancē jutos ļoti labi un sapratu, ka varu noskriet plānotajā laikā ar labu rezultātu!”

Pirmais “Gauja Trail by UTMB” aizvadīts, un rīkotāji jau sākuši gatavošanos nākamajam gadam, saka Rimants Liepiņš: “Atziņu saraksts, kurā tiek piefiksēts, ko varētu darīt labāk, jau sācis pildīties. Tagad nedēļa, lai atvilktu elpu, atnāks arī rekomendācijas no Francijas, un ritenis atkal sāks griezties. Francūži saka, pirmais gads bija izcils, bet varbūt varētu pamainīt to, uzlabot šo, taču tas netika teiks kā pārmetums, absolūti nē. Domāju, nākamgad kontrole no viņu puses nebūs tik liela, jo viņi tagad zina, ko spējam.”