Ir tāds jēdziens kā konstruktīvā žurnālistika. Tā ir mediju darba pieeja, kuras mērķis ir ne tikai izgaismot sabiedrības problēmas, bet arī aktīvi meklēt un atspoguļot to iespējamos risinājumus. Tā radās kā pretstats tradicionālajai ziņu tendencei koncentrēties uz sensācijām un negatīvo saturu jeb populārajam ziņu atspoguļotāju raksturojumam, ka “sliktas ziņas ir labas ziņas”. Konstruktīvā pieeja palīdz risināt situāciju, nevis tikai fiksēt un pavairot sabiedrībā pastāvošo cinismu vai bezspēcības sajūtu.
Taču šoreiz gribu runāt ne par žurnālistiku. Lasīju politisko procesu komentētāja Māra Zandera pausto vietnē “satori.lv”, kur viņš secina, ka priekšvēlēšanu kampaņas pagaidām viņam šķiet pelēcīgas, jo kandidāti un viņu atbalstītāji vairāk nodarbojas ar vainīgo un ienaidnieku meklēšanu, nevis problēmu analīzi. Komentētājs spriež, ka atvaļinājumu laikā priekšvēlēšanu debates tradicionāli ir gurdenas, konkurenti labprātāk turpina iesāktas, publikai zināmas tēmas, piemēram, “airBaltic” un “Rail Baltica”.
Taču Zanders uzskata, ka ir pareizi, ja Ģenerālprokuratūra 24. jūlijā sāk pārbaudi par amatpersonu rīcību un lēmumiem saistībā ar nacionālo aviokompāniju, bet nav pareizi, ka politiķi nerunā par to, kas vispār notiek ar aviopārvadājumiem Eiropā. Vainīgos var atrast un sodīt, bet, ja “airBaltic” situācija netiek skatīta plašākā kontekstā, nedienas turpināsies. Tāpat var saprast centienus uzmeklēt, kura vaina “Rail Baltica” projekta kļūdās ir lielāka, tomēr pietrūkst analīzes, kas darāms, lai līdzīgas situācijas neatkārtotos. Un tad varētu teikt, ka kritika ir konstruktīva. Jāpiebilst arī, ka lielu infrastruktūras projektu izmaksas un termiņi skandalozi pieaug arī citās Eiropas valstīs, Latvija šajā ziņā nav unikāla. Tātad tas ir šādu projektu risks, kas nav atkarīgs no partijas vai personības, kura šos projektus pārrauga.
Patiesi, konstruktīvāk vērsta politika šķistu daudzsološāka. Aizvietot vienu politiķi ar citu un cerēt, ka ar to jautājums ir atrisināts, ir tas pats, kas cerēt, ka cilvēku daba manīsies. Taču tā nav mainījusies gadu tūkstošiem. Vienmēr atradīsies kāds, kas lielas naudas tuvumā mēģinās atrast veidu, kā varētu pats iedzīvoties. Jāpiekrīt vien Zanderam, ka pagaidām uz politiskās priekšvēlēšanu skatuves vairāk tiek radīts vētrainas darbošanās iespaids (latviskojot krievisko izteicienu), nevis demonstrēti patiesi centieni kaut ko uzlabot.
Māris Zanders noslēdzot pārdomas, paskaidro, ka Latvijas kā mazas valsts īpatnība ir tā, ka mums nav tik daudz politiski aktīvu ļaužu, lai notiktu rekrutēšana arvien jaunos un radikālākos politiskos projektos. Vairāk ir vienu un to pašu aktīvistu migrēšana. Tomēr tas neko daudz nepalīdz, ja sacensība ir nevis ar priekšlikumiem, bet ar spēju krāšņāk nosaukt pretinieku. Komentētājs spriež, ka būs lasītāji, kuri teiks, ka šīs tendences dēļ priekšvēlēšanu kampaņa ir nevis pelēcīga, bet satraucoša. Arī šāds apzīmējums, viņaprāt, iederas, tomēr Zandera mēģinājums bijis priekšvēlēšanu kampaņas vērtēt no tā sauktā pielietojamās politikas viedokļa — vai tajās izskan kaut kas noderīgs? Secinājums ir tāds, ka pagaidām ne visai.
Komentāri