Ne reizi vien komentāros esmu pieminējusi, ka ieraksti un diskusijas sociālajos tīklos rada sajūtu par Latvijas sabiedrībā augošu spriedzi, naidu pret visu un visiem, kas nav ļoti līdzīgi paša attēlam spogulī, un ka brīžiem notiekošais izskatās kā rasisma pirmie ziediņi. Trešdien publicētais raksts sabiedrisko mediju vietnē lsm.lv: “Pētnieki: Rasisms un ksenofobija nav Latvijas sabiedrībā dominējoša attieksme” lika atcerēties kādu Māra Čaklā tālajā 1966. gadā rakstītu dzejoli: “Cik viens mēs par otru zinām? Maz, pavisam maz. It kā kopīgus svētkus svinam, It kā kopīgas darbdienas (..) Katrs savu olekti liekam Otra dzīvei kā drēbei klāt. Un tad dusmīgi tiekam, Ka nav vis tā, bet ir citādāk.”
Minētajā rakstā par ksenofobiju un naidu Latvijas sabiedrībā Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns atzīst, ka dati liecina — sabiedrībā pastāv zināma piesardzība pret migrantiem, bet rasisms un ksenofobija nav sabiedrībā dominējošā attieksme. Pētnieks uzsver, ka retorika, kas īpaši pēdējos mēnešos kļuvusi arvien asāka, visvairāk uzrunā samērā specifisku sabiedrības daļu, kurai atšķirīga kultūra, Latvijai netradicionāla reliģiskā piederība vai citāda ādas krāsa acīmredzami šķiet satraucoša un rada trauksmi. Kaprāns neuzskata, ka naids sabiedrībā pieaug, bet ir tendences, kas raisa bažas: “Pēdējo mēnešu laikā mēs redzam, cik viegli publiskajā telpā tiek leģitimizēta un normalizēta vairāk vai mazāk rasistiska retorika un rasismu provocējoša retorika. Es rasismu šajā gadījumā domāju ne tikai ādas krāsu kontekstā, bet arī pret citu reliģiju, pret citu kultūru”.
Citiem vārdiem sakot, pētnieks atzīst, ka spriedze pieaug un ka sociālajos medijos lasāmais rada priekšstatu par ļoti naidīgi noskaņotu sabiedrību, bet reālajā dzīvē tik traki tomēr nav. Cerams, ka tas tiešām ir vairāk vai mazāk mānīgs priekšstats, ko rada sociālie tīkli, tomēr bažas paliek, jo tāda īsta pretspara publiski nav, vēl bēdīgāk — pat no amatpersonām publiski izskan apgalvojumi, ka trešo valstu pilsoņi ir mērkaķi un ka viņi visi ir bīstami un, visticamāk, izdarīs noziegumus.
Lasot un klausoties dažādās intervijas un diskusijas, atcerējos arī nesen ukraiņu žurnālistes Annas Gīnas emuārā rakstīto. Viņa ir publicējusi garu atklāto vēstuli Krievijas iedzīvotājiem. Domāju, ka neliels tās fragments varētu likt padomāt par to, ko darām, par ko klusējam un par ko neliekamies ne zinis pirms 15. Saeimas vēlēšanām rudenī. Vai naids un klusēšana par tā izpausmēm, kas līdzinās tā atbalstam, var mainīt Latvijas nākotni?
Anna Gīna: “Esmu pārliecināta, ka vēršos pie izglītotiem ļaudīm, kuri zina, ka Otrais pasaules karš kā cilvēces traģēdija sākās daudz agrāk par tiem datumiem, kuri minēti mācību grāmatās. 1933. gadā, kad Hitlers nāca pie varas, Vācijā dzīvoja 65 miljoni cilvēku. Tiek uzskatīts, ka nacistu režīmu atbalstīja mazāk par pusi iedzīvotāju. Pret tiem, kuri aktīvi nostājās pret šo režīmu, izmantoja “politiskos pantus”, ieslodzīja cietumos un pakļāva dažādām represijām. Vēsturnieki uzskata, ka cilvēku skaits, kuri vismaz kaut kā centās novērst pasaules kritienu bezdibenī, bija aptuveni 600 tūkstoši jeb viens procents vāciešu. Viens procents. Kur palika un ko darīja trīsdesmit miljoni cilvēku? Nekur nepalika. Viņi, tieši tāpat, kā jūs šodien, klusēja. Jā, viņi nepiedalījās grautiņos pret ebrejiem, nebija fanātiķi un, iespējams, pat necēla roku sveicienam. Vieni dzīvoja vienaldzībā, ar principu “tas uz mani neattiecas”, citi baidījās atkārtot “politieslodzīto” likteni. Ar ko tas beidzās, zina visa pasaule. Un man ir tikai viens jautājums — kā jūs domājat, vai tie trīsdesmit miljoni cilvēku varēja mainīt vēstures gaitu? Domāju, ka varēja”.
Komentāri