Vecpiebalgai ātri cauri neizskriesi. Acis piesaista liels dīķis ar strūklaku vidū. Vecpiebaldzēni to sauc par Kapsētas dīķi, jo tas atrodas starp divām kapsētām.
Septiņdesmito gadu beigās, kad būvēja šoseju, ceļa malās palika muklāji, tad arī tika izrakti trīs dīķi. Divus – Kapsētas un Ūdensrožu – redz katrs garāmbraucējs, bet vēl viens neliels atrodas birzītes malā. Tas pavasarī atjaunots, bet ūdens līmenis pagaidām zems.
”Te ir skaisti un jauki, šurp nākam bieži,” ”Druvai” sacīja Ilga Jaščenko, kura dīķmalā atpūtās kopā ar meitu un mazdēlu. ”Bērns te var pa zālīti paskraidīt, nav jādzīvojas uz asfalta. Tuvumā mašīnu nav, var droši izdīdīties. Ūdens gan vēl nav diez cik silts. Protams, acis visu laiku jātur vaļā, lai bērns nepieiet pārāk tuvu dīķa malai,” stāsta Dāvida mamma Evija Amana un piebilst, ka arī pati bērnībā te nākusi peldēties. ”Kad biju gadus divpadsmit veca, mamma man un draudzenei atļāva iet peldēties. Reiz garām gāja skolotāja, kura neticēja, ka mums atļauts peldēt, devāmies pie mammas, lai noskaidrotu, ” starpgadījumu bērnībā atceras Evija.
Pagājušajā vasarā dīķa vidū tika uzstādīta strūklaka. Mazais Dāvids priecājas, kā ūdens lēkā. Arī mammai un vecmammai tas iet pie sirds. Un ziedošās ūdensrozes, bērzu šalkas, nopļautās zāles smarža…
”Kādreiz birzītē bija jauka vieta gan bērniem, gan pieaugušajiem. Te izveidoti celiņi. Diemžēl jaunieši lauž, apkārtni piemēslo. Kaut ir atkritumu tvertnes, cigarešu izsmēķi, pudeles mētājas visur. Tiklīdz satīra, atkal kāds nomet, atstāj, kur sēdējis,” ar žēlumu saka Ilga un piebilst, kad meita darbā,
šurp ļoti labprāt nākot ar mazdēlu.
