Mēs gaidām pārmaiņas. Tā 15. Saeimas vēlēšanu rezultātus komentē politologi, sociologi un citi profesionāļi, kas vērtē procesus sabiedrībā. Un tā saka arī paši vēlētāji gan sociālajos medijos, gan paužot viedokli tradicionālajos plašsaziņas līdzekļos.
Runājot abstrakti un vispārināti, sakām, ka vajadzīgas pārmaiņas, ka citādi jāpārvalda valsts, ka jādzīvo racionāli, jātaupa un jāskatās nākotnē. Tomēr, kad nonāk pie kā tāda, kas mūs skar personiski, attieksme mainās.
Par to lika aizdomāties Cēsu novada pašvaldības tikšanās ar Līgatnes pagasta iedzīvotājiem. Līgatnieši asi kritizēja vietvaras rosinājumu Augšlīgatnes Jaunajai sākumskolai pievienot pagasta bērnudārzu “Zvaniņi”. Publiski neapmierinātību pauda daži cilvēki, bet debates bija skaļas un aktīvas. Galvenais arguments – sākumskolā īsteno Montesori metodi, apvienojot skolu ar pirmskolu, kur mācības notiek tradicionāli, īpaši direktorei tiktu uzlikts liels papildu slogs.
Protams, klausītājam, kā man, kas nezina darba apjomu un nianses ne sākumskolā, ne bērnudārza, nezina aprēķinus, iespējamos ieguvums un zaudējumus, nav viedokļa, kurš variants labāks – apvienot, vai atstāt tā, kā ir patlaban. Bet, pieļauju, ka pašvaldības izvēle apvienot iestādes nav mirkļa iedoma. Tā lika domāt arī vietvaras informācija par bērnu skaitu pagastā un dzimstību, kas tāpat kā citviet novadā, aizvien sarūk. Ieguvums ir tas, ka skolas piedāvājums piesaista audzēkņus no citiem novadiem, Jaunajā sākumskolā ir 22 skolēni, kuru dzīvesvieta deklarēta Siguldas novadā, pa vienam no Rīgas un Jūrmalas. Taču arī “Zvaniņos” ir kaimiņu pašvaldību bērni, to skaitā astoņi siguldieši. Tāpēc varētu spriest, ka citur dzīvojošās ģimenes novērtē Līgatnes pagasta mācību iestāžu kvalitāti. Tomēr jāņem vērā arī tas, ka bērnu skaits samazinās visā Latvijā un citas pašvaldības tāpat meklē iespējas, kā piesaistīt savējos, kā nodrošināt viņiem labāko, ko var dot mācību iestāde.
Galīgo atbildi, kāda būs Augšlīgatnes Jaunās sākumskolas un bērnudārza “Zvaniņi” tālākā dzīve, pagājušās nedēļas tikšanās reizē nesadzirdēju, un savs viedoklis par ieteicamāko darbību arī neradās. Bet viena atziņa nostiprinājās – pieņemt pārmaiņas nav ne vienkārši, ne viegli. Kā tas izdosies procesos, kas skar visu valsti, pagaidām varam tikai zīlēt.
