
Svētdien pēc plkst. 19 dažu minūšu laikā reizē ar milzīgu negaisu pārbrāzies viesulis jūtami papostīja Raiskuma pagasta “Cēsnieku” mājas apkārtni.
No siltumnīcas dārzā pāri palikusi saplacināta lūžņa. Nolauztos zarus no vairākus metrus attālā koka viesulis nesis pa gaisu un nometis tieši virsū siltumnīcai.
“Neticami, kā tovakar izskatījās. Ūdens un lieli krusas graudi gāja paralēli zemei,” saka “Cēsnieku” saimnieks Jānis Liepiņš. “Labi, ka automašīnu tajā dienā biju nobraucis dažus metrus sānis. Tajā vietā, kur tā parasti atrodas, nokrita liels koka zars.”
Saimnieks mūs veda nedaudz sānis, kur, kā viņš teica, kādreizējiem Latvijas laika saimniekiem bijis ceļš un sastādīta vītolu aleja. Tās vienā daļā sirmie koki salauzīti šķēpeļu šķēpelēs. Kādi septiņi, šķiet, lauzīti nāves mokās.
Kopā ar saimnieku nospriedām, ka malkas te būs vairākiem gadiem, kamēr visu nokops. “Kas te gan ar visu tiks galā, šitādi stumbri, un kas tos jaudās saskaldīt,” noteica J. Liepiņš.
Malkas šķūnītim jumts kā ar celšanu noņemts un aizbīdīts sānis. No vietas izkustināti trīs elektrolīnijas stabi.
Lielākais zaudējums ir zibens spēriena dēļ no ierindas izgājusī piena dzesētāja automātika. Ja nāksies pirkt jaunu, kādi 300 lati būs vējā. “Varbūt meistari salabos, tad skāde nebūs tik liela,” vērtēja saimnieks.
Savādi, bet viesuļa postījumi skāruši tikai “Cēsniekus”. Apkārtējās mājās nekādu tā nedarbu nav. Pie tam “Cēsniekos” tas bija jau trešais jūtamais viesuļa caurgājiens.
Pirms gadiem trim “Cēsniekos” lietošanā nodeva jauno kūti. Kā ar saimniekošanu veicas tagad?
“Galus jau savelkam. Piensaimnieku k/s “Straupe” (mēs arī esam tās biedri) ir zelta sabiedrība. Piena iepirkuma cena nav kritusies. Mūsu ganāmpulkā pāri par simts ragaiņu, 52 slaucamas govis. Dienā izslaucam litrus 800, ja pievedu zaļbarību. Pārdienās aizved vairāk nekā pusotru tonnu. Mēnesī tonnas 25 sanāk.
Pašu zeme mums hektāri 60, nomājam arī no kaimiņiem. Ar lopbarību šoziem būs grūtības. Skābbarība sagatavota kādi 800 ruļļi. Neveicas siena sagatavošana. Neko mājās nedabūjam, līst vai katru dienu.
Strādājam tikai pašu ģimene, līdz ar mani sieva Aija, dēls Didzis, meita Sanita. Mēs četri esam tas pamatspēks. Pa vasaru palīdz mazmeitas. Mums jau pavisam septiņi mazbērni.
Algotu darbinieku nav. Mēģinājām, bet nekas nesanāca. Man vajag tādus, kuri spējīgi darbu padarīt, kam nav jāstāv klāt. Bet tādu nav.
Mēs, laucinieki, jau tiekam apsmieti. Ja nu ziemā kādreiz vienlaicīgi kādi trīs nokrītam slimības gultā, ko tad darīt? Nevaram taču piezvanīt darbā iekārtošanas birojam un palūgt divas, trīs lopu kopējas un slaucējas. Tur tādu nebūs. Ja arī būtu, nezin, vai spētu latus 30 katram dienā samaksāt.
Tūlīt beigsim atmaksāt lielāko kūts kredītu. Tad kārtosim nākamo aizdevumu, pēc tam vēl trešo. Labas attiecības veidojušās ar SEB banku, kopš kļuvu Breša zemnieks. Tā arī dzīvojam no viena aizņēmuma otrā. Kad mēs, vecie, vairs nejaudāsim, jaunie nezin vai gribēs tādu jūgu vilkt.”
Komentāri