Vēsture neapstājas. Arī tās pētniecība

Cēsu muzejs sācis 101.gadu. Aizvadīts gadsimts, vācot, saglabājot, pētot un sabiedrībai nododot iepriekšējo paaudžu atstāto mantojumu un vērtības.

Gadu Jaunās pils 4. stāva izstāžu zālē, pils apakšējā un augšējā bibliotēkā bija apskatāma izstāde “Cēluma simtā satikšanās. No Vidzemes muižām līdz Cēsu muzejam”. To apmeklēja vairāk nekā 30 tūkstoši interesentu. Tā bija iespēja    ielūkoties, kā muzejs veidojies, attīstījies, kad tā krājuma pamatus veidoja kādreizējo muižu, biedrību un iestāžu sabiedriskās un privātās kolekcijas.

Cēsīs vecākā muzeja vārds sais­tās ar “bruņniecības muzeja” pastāvēšanu, par kura “atdabūšanas jautājumu” sprieda Lat­viešu senatnes pētītāju biedrības Cēsu nodaļas kopsapulces dalībnieki jau 1925. gada 24. janvārī. Ar “bruņniecības muzeju” bija jāsaprot 1909. gadā dibinātās vācbaltiešu “Cēsu Dzim­tenes pētīšanas biedrības” muzejs. Likvidējoties biedrībai, 1925. gadā daļa tās muzeja priekšmetu nonāca jaundibinātajā muzejā Cēsīs, bet lielāko kolekcijas daļu aizveda uz Lat­vijas Valsts bibliotēku, tagad Latvijas Nacionālā bibliotēka Rīgā. Izstādē abu šo saglabāto kolekciju priekšmeti atklāja stāstus par Cēsu un tuvākās apkārtnes muižu kultūras vērtībām, grāmatu un citu priekšmetu likteņiem pagātnē un mūsdienās.

Simtgades izstādei muzejnieki sāka gatavoties 2020.gadā.    Galvenā speciāliste izstāžu un ekspozīciju darbā Vija Rozen­tāle atceras, ka izstādē “Vid­zemes bruņniecība un Latvija” sarunā ar Imantu Lancmani, bijušo Rundāles pils direktoru, ieskicējās tēma par muižām, to kultūrvēsturisko mantojumu.    Tā kā daudzas savulaik Cēsu apkārtnē savāktās kultūrvēsturiskās vērtības ir Latvijas Na­cionālajā bibliotēkā un Leto­nikas un Baltijas centra vadītāja zinātņu doktore Kristīne Za­ļuma pēta Vidzemes muižas, tika uzsākta abu institūciju sadarbība. “Vētījām Cēsu muzeja krā­ju­mus, Kristīne meklēja bibliotēkā,” bilst V. Rozentāle, bet K. Zaļuma atgādina, ka katram laikam ir sava nodeva, par ko runājam, par ko ne. Tas, protams, ietekmē krājuma veidošanu. Latvijas brīvvalsts laikā, tāpat padomju gados vācisko pabīdīja malā. “Vilhelma Bārtas 19. gadsimta sākuma Cēsu apkārtnes ainava gulēja krājumā. Kopā ar mākslas zinātniekiem pārliecinājāmies, ka tas ir Bārta darbs, vēlāk Vācijā pazīstamais mākslinieks Cēsu apkārtnē iemēģināja roku,” par vienu atklājumu pastāsta K. Zaļuma.

Izstādē bija turpat simts grāmatu ar grāfu fon Zīversu autogrāfiem un ierakstiem, grāmatu etiķetēm, uz kurām ir norādes par katras glabāšanas vietu bibliotēkā Cēsu pilī. Blakus grāmatu sējumiem pirmo reizi varēja aplūkot Nacionālās bibliotēkas krājumā saglabāto Cēsu pils bibliotēkas grāmatu sarakstu par Livonijas vēsturi un arī Cēsu muzejā saglabāto pilsmuižas grāfa Emanuela fon Zīversa ceļojumu albumu, kurā ir gan paša grāfa zīmējumi, gan arī apceļoto Eiropas kultūras pieminekļu litogrāfijas.

“Grāmatas bija vērtība, kas sniedza zināšanas. To loma cauri gadsimtiem bija nozīmīga Cēsu pilsētas un apkārtnes sabiedrībā,” atgādina K. Zaļuma. Ar gandarījumu Cēsu muzeja simtgades izstādi vērtē māksliniece Dace Džeriņa, kura izstādē savietoja 334 priekšmetus, kas atklāja visdažādākos vēstures stāstus, arī gluži sadzīviskus.

Izstāde tapa piecus gadus. No pirmajām idejām līdz “Cēluma simtā satikšanās. No Vidzemes muižām līdz Cēsu muzejam” atklāšanai muzejā nomainījās trīs direktori. “Cē­lums un satikšanās simbolizē muzeju. Te ir materiālās un nemateriālās vērtības, un muzejnieki ir šo vērtību tālāk nesēji,” atgādināja muzeja bijusī direktore Ināra Bula un pastāstīja, ka Kristīnes Skrīveres vadībā muzejs sāka gatavoties simtgadei, tika uzsākta sadarbība ar Na­cionālo bibliotēku un pētniecība.  Tad brīdi darbs apstājās, bija daudz citu aktualitāšu. Tikai gadu pirms simtgades visi saprata, ka izstādei jābūt. “Ļoti gribējām un izdarījām. Cits uz citu paļāvāmies, tas bija spēcīgas komandas darbs. Naudas tobrīd nebija, bija jāpalauza galva. Iz­stādē bija ļoti bagāta informācija, kuru neizlasīt nevienā grāmatā,” teica I. Bula un uzsvēra, ka nav zināms, ka kāda izstāde būtu tapusi, iesaistoties trim muzeja direktoriem. Tās atklāšana jau bija direktores Elīnas Kalniņas ziņā. Gada garumā izstādē notika priekšlasījumi, semināri, sarunas un radošās darb­nīcas, kurās    piedalījās ap 200 Cēsu novada un Vidzemes iedzīvotāji.

“Atsauksmes par izstādi paliks krājumā. Ļoti ceram, ka varēsim izdot simtgades izstādes katalogu. Nekas nebeidzas, viss turpinās, ir daudz ko pētīt. Esam tikai pavēruši muzeja krājumu. Simts gados savāktais kultūrvēsturisko priekšmetu    krājums var atklāt daudz interesanta un izzinoša,” uzsvēra V. Rozentāle un atgādināja, ka, sadarbojoties un uzticoties, daloties ar zināšanām, var paveikt ļoti daudz.

Muzeja mākslinieks Dainis Andersons muzejam, uzsākot 101. darbības gadu, uzdāvināja nozīmīgu vēstures liecību. “Tie ir rasējumi uzrakstiem Uzvaras piemineklī mērogā 1:1. Toreiz pētīju, meklēju stilu, pēc tam burtus atlēja metālā,” “Druvai” pastāstīja mākslinieks un piebilda, ka rasējumi glabājās mājās, bet tie ir vēstures liecība, kurai vieta muzejā.

Jauno simtgadi Cēsu muzejs sāk ar jaunu vizuālo idenditāti. Kopš 2024. gada aprīļa Cēsu muzejs ir Cēsu novada pašvaldības iestāde, apvienojot Cēsu muzeju, Eduarda Veidenbauma muzeju “Kalāči” un Piebalgas muzeju apvienību “Orisāre”, kurā ietilpst četri memoriālie muzeji – Kārļa Skalbes “Saul­rieti”, Emīla Dārziņa un Jāņa Sudrabkalna “Jāņaskola”, An­tona Austriņa “Kaikaši” un Brāļu Kaudzīšu “Kalna Kai­bēni”. Jaunās vizuālās identitātes centrā ir stilizēti burti “CM”, kur “C” apzīmē Cēsis, bet “M” — muzejus. “M” zīme dažādās variācijās kļūst par vienojošu elementu arī pārējo struktūrvienību vizuālajā valodā, savukārt katrai vietai piešķirts savs krāsu tonis, kas izceļ tās raksturu un individualitāti, vienlaikus saglabājot kopīgu grafisko valodu visam muzejam. Vizuālā identitāte tapusi sadarbībā ar  grafiskajiem dizaineriem Armandu Zel­ču un Ievu Skuju-Zelču.