Mājīgajā Rietumu torņa trešajā stāvā. Ekspozīcijas autors un kurators Gundars Kalniņš un dizaina autors Jānis Krauklis pārdomā, kādi notikumi un fakti vēl interesētu apmeklētājus. FOTO: no albuma
Cēsu viduslaiku pils Rietumu tornī apskatāma jauna pastāvīgā ekspozīcija “Cēsu pils: laiks un ļaudis”.
“Ekskursanti apskata pili, viņiem ir daudz pieejamas informācijas, bet tā ir fragmentāra, tāpēc bija nepieciešamība to apkopot vienuviet. Protams, cauri gadsimtiem nevar parādīt notikumus, sākot no 13. gadsimta, tie ir vairāk nekā simts apraksti un fakti. Bija jāizvēlas svarīgākais, kas dod plašāku priekšstatu. Izvēlējāmies līdz 13 gada skaitļus pils vēsturē,” stāsta ekspozīcijas autors un kurators Gundars Kalniņš un uzsver, ka svarīgi parādīt, ka Cēsu pils vēsture nebeidzas ar viduslaikiem vai Livonijas kara postījumiem.
Tas, kādu šodien varam iepazīt Cēsu pili, ir konkrētu cilvēku un konkrētu izvēļu rezultāts, atgādina G. Kalniņš. Dažādos laikos bija jāizvēlas – izmantot vai pamest pili, atjaunot vai iznīcināt, saglabāt vai ignorēt, pētīt vai ļaut palikt nezināmai.
“Iespējams, mūsu izraudzītie 13 gada skaitļi nav paši svarīgākie pils vēsturē, bet tie atklāj plašāku saturu, lai šo vietu saprastu,” skaidro vēsturnieks un ar gandarījumu piebilst, ka šī ir pirmā tik hronoloģiski plaša un saturiski daudzveidīga ekspozīcija par Cēsu pils vēsturi.
Ekspozīcijas veidotāji apzināti atteikušies no ekrāniem un digitālajām multimediju tehnoloģijām, kas plaši izmantotas, piemēram, ekspozīcijā “Dzīve uz pulvermucas” pils Dienvidu tornī. Jaunās ekspozīcijas stāstījumu veido zīmējumi, grafika, telpiski modeļi, priekšmetu rekonstrukcijas, gaisma un mehāniski darbināmi elementi. “Atverot, pavelkot, pabīdot vai pagriežot ekspozīcijas detaļas, apmeklētājs saturu atklāj pakāpeniski. Tā informāciju var uztvert dažādos veidos un vienlaikus izzināšanu padara aktīvāku un personiskāku,” stāsta G. Kalniņš un atklāj, tāda izvēle bijusi apzināta, lai ekspozīcija būtu apskatāma arī ziemā un nebūtu jāuztraucas, vai aukstums nekaitēs tehnoloģijām.
Ekspozīcijas dizainu veidojis Jānis Krauklis, respektējot vēsturiskā torņa arhitektūru un tā raksturu. “Bija jārēķinās ar daudziem telpiskiem ierobežojumiem. 19. gadsimtā mūrētā velvē neurbs un neiekarinās apgaismojumu no griestiem. Risinājumus atradām,” gandarīts mākslinieks.
No stendiem telpā plūst silta gaisma un rada mājīgumu. Tās vidū var piesēst. Uz sienām neuzbāzīgi redzami dažādos laikos ar pili saistītu cilvēku portreti. “16. gadsimtā lielajā ēdamzālē pie sienas bijuši visu mestru portreti. Vēsturiski Cēsu pilij tas piestāv. Ja runājam par laiku un ļaudīm, kāpēc gan neparādīt tos, kuri savu vārdu atstājuši pils vēsturē,” saka G. Kalniņš. Uzmanīgi ieskatoties, var atpazīt karali Magnusu, krievu caru Ivanu Bargo, Akselu Uksenšērnu, kuram pils piederēja 17. gadsimtā, mestru Valteru fon Pletenbergu, viduslaiku pils pētniekus Karlu Menāru un Robertu Malvesu un vēl citus no senākiem laikiem. Viņiem blakus projekcijās uz apmeklētājiem noraugās pilsdrupu kā arhitektūras pieminekļa sargātāja Dace Puķīte, arhitekts Artūrs Lapiņš un būvpētnieks Ilmārs Dirveiks, kuri daudz gadu veltījuši pilij un turpina iesākto, kā arī pils dārzniece Līga Eglīte, ar kuru daudziem saistās Cēsu pils.
Pils vēsture ir gara un aizvien tā atklāj kādu līdz šim neizzinātu noslēpumu. G. Kalniņš pastāsta, ka tūristi bieži jautājuši, kāpēc Rietumu torņa velves augšā ir dzirnakmens. “Nesen kādā avīžrakstā atradu ziņu, ka 1838. gadā uz tikko uzmūrētās velves varēts uzkāpt un tās vidū bijis karoga masts. Tātad karogs bijis iestiprināts dzirnakmenī,” atklāj G. Kalniņš.
Ekspozīcija Rietumu tornī nav veidota kā nemainīgs stāsts. Arī turpmāk tās saturs tiks papildināts, un to var izdarīt ikviens. Ja šķiet, ka pils vēstures stāstā jāiekļauj un jāataino kāds fakts vai notikums, tas vienkārši jāuzraksta un jāatstāj.
Savukārt Rietumu torņa pirmajā stāvā iekārtota kopienas projektā tapusī ekspozīcija “Cēsu pils alfabēts”. Vairāk nekā 50 tagadējie un bijušie gidi, darbinieki iepazīstina ar Cēsu viduslaiku pili īsos un asprātīgos videostāstos. Katrs izvēlējies vārdu vai vārdu savienojumu, kas īpaši saistās ar pili, tās vēsturi, vidi vai personīgo pieredzi. Kopā šie vārdi veido savdabīgu pils portretu, kurā līdzās vēstures faktiem atklājas arī cilvēku atmiņas, novērojumi un pieredze. “Un tas ir stāsts, kādu mēs pili redzam, ko šodien, izdarot izvēles, uzskatām par svarīgu,” uzsver G. Kalniņš.
