Ogres rajonā
Laikrakstā “Druva” gada nogalē publicēts S. Feldmanes raksts “Kā Raunā Hruščovu gaidīja”. Nosūtu dažas atmiņu lauskas un teiksmas par 50 gadus senajiem notikumiem Raunā un tās apkārtnē.
Toreizējā “teātra” izrāde Raunā ar augsti titulētu aktieru piedalīšanos gan raunēniešiem, gan drabešniekiem ir sen piemirsusies, bet pretrunīgās atmiņas par Mitrofanu Deņisovu un laikmetu, kurā toreiz dzīvojām, no vēstures izsvītrot nevar.
Kāpēc Hruščovs uz Raunu brauca
Vai tiešām jau pagājuši 50 gadi, kopš PSKP CK pirmais sekretārs Ņikita Hruščovs (1894. – 1971.) un VDR Ministru padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Valters Ulbrihts (1893. – 1973.) viesojās pie Mitrofana Deņisova Raunas kolhozā “Sarkanais Oktobris”?
Augsto viesu uzņemšana Raunā notikusi pēc visiem Krievijas ķeizarienes Katrīnas II (1729. – 1796.) iedibinātiem un PSRS laikā papildinātiem augstu viesu uzņemšanas kanoniem. No Krievzemes valdniekiem vienīgi Pēteris Dižais (1672. – 1725.) šādus kanonus ne visai ievērojis un negaidīti ieradies tur, kur vismazāk ticis gaidīts, ar visām no tā izrietošām sekām. Žēl, ka Hruščovam tādu iespēju nebija.
Ne tikai raunēnieši, bet arī mēs, drabešnieki, uzmanīgi sekojām līdzi augsto viesu sagaidīšanas, uzņemšanas un aizvadīšanas gaitai Raunā, jo kolhoza “Sarkanais Oktobris” priekšsēdētājs M. Deņisovs jau no 1945. gada aprīļa bija Drabešu pagasta partorgs. Drabešu pagasta vecie iedzīvotāji Mitrofanu labi atcerējās, jo 1949. gadā viņam bija Rīgā, ne Cēsīs, izdevies ievērojami saīsināt uz Sibīriju “evakuējamo” tautas ienaidnieku, budžu un kulaku sarakstu. Drausmi, bet daudzus no izsūtītajiem toreizējos apstākļos viņš pat teorētiski nevarēja glābt.
Raunas ciema padomes bijušajai sekretārei Imantai Gulbei taisnība. Tracis un neziņa bija liela, jo ne raunēnieši, ne Mitrofans nevarēja zināt, kāpēc augstie viesi izvēlējušies braukt tieši uz Raunu.
Atceroties tā laika notikumus, rajona laikrakstā “Cēsu Stars” publicētos oficiālos datus par viesošanās norisi un teiksmas jāpapildina vismaz ar divām komiski sentimentālām epizodēm.
Hruščovs dikti slavinājis latviešu piensaimniekus par garšīgo sviestu un mudinājis to ražot vairāk un lētāk. Apskatot saimniecību, augstie viesi bijuši sajūsmā par lielo un “jautro” LB (Latvijas brūnās) ganāmpulku, kurā gotiņas ne tikai kāri plūkušas ar sālsūdeni salaistīto zāli, bet arī draiski lēkājušas un centīgi badījušās. Tā kā abi augstie viesi ar lauksaimniecības problēmām bija pazīstami jau no bērnības, tad par redzēto bijuši ļoti uzjautrināti un skaļā balsī prātojuši, no cik kūtīm vai fermām parādes ganāmpulks komplektēts. Drabešnieku lopkopes vēl ilgi priecājās par govju teātra izrādi Raunā.
Redzot Valteru Ulbrihtu un klausoties viņa balsi, dažas raunēnietes labākajos gados esot atcerējušās savu jaunību, kad īsi pirms I pasaules kara (1912. – 1913.g.) jauns, brašs vācu ceļojošais amata, šķiet, galdnieka māceklis Valters Raunas ballītēs labprāt ar latviešu skuķiem amizējies un viņas centīgi dancinājis. Pie sarunām ar Valteru vecraunēnietes neesot tikušas, jo tādas nemācītas lauku vecenes pie augstiem kungiem toreiz netika klāt laistas.
Atceroties Ņikitas raksturu un izdarības, kā arī zinot vāciešu noslieci uz romantiku, varam secināt, ka Valters palūdza Ņikitu aizvest viņu uz jaunības dienu Ulubeli – Raunu, lai varētu pastaigāties pa jaunības dienu takām un atcerēties veco vācu “studentromanci”: “Es savu sirdi zaudējis reiz esmu, Heidel… nē!… Ronnenburgā – jaunībā”.
Velti Deņisovs un raunēnieši zīlēja un minēja, kāpēc augstie viesi brauc tieši uz Raunu. Ja nu vienīgi dažas pavecākas raunēnietes atcerējās, ka kādreiz… ziedonī. Bet viņas jau toreiz neviens neintervēja.
Valstsvīri un citi pasaules varenie var ieņemt ļoti augstus amatus, bet nekāda vara nevar viņiem atņemt tiesības kavēties romantiskās jaunības atmiņās. Un ja nu šīs atmiņas var savienot ar oficiālu valsts vizīti! Kāpēc gan šādu izdevību neizmantot?
Fakts, ka M. Deņisovs par lepno uzņemšanas balli nemaksāja, bija likumīgi pamatots, jo kolhozu statūtos nebija tāda konta, kur varētu norakstīt “vissavienības balles rīkošanas” izdevumus. Kurš mūziku pasūta, tam arī jāmaksā.
Par dāvāto akordeonu… žēl, jo vācu akordeoni bija pasaules klases mūzikas instrumenti. Bet vai nu tādai lauku skuķei, ciema padomes sekretārei, toreiz varēja tik smalku un dārgu instrumentu dot?! Diez vai īstos taustiņus prata spaidīt. Labāk jau lai glabājas drošā vietā, pie kolhoza priekšsēdētāja dēla. Raunēnieši lai spēlē ar parastām krievu garmoškām.
1959. gada 11. jūnijā, kamēr Valters Ulbrihts un Ņikita Hruščovs viesojās Raunā, VDR premjerministrs Oto Grotevols (1894. – 1964.) un LPSR Ministru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis (1904. – 1966.) vizinājās ar kuģīti pa Daugavu un priecājās par Rīgas un Jūrmalas panorāmu.
Nav ko brīnīties, ka Raunā, Cēsīs, Drabešos maz kurš vairs atceras par Hruščova vizīti Raunā, jo notikumu aculiecinieki, veco paaudžu laikabiedri, sen jau…
Komentāri