Prast ieraudzīt pozitīvo

“Pensijas gadi ir dzīves baudīšanai,” pārliecināta Ieva Praznicāne. Daudzus gadus viņa ar vīru Egonu saimniekoja savās Raiskuma mājās, pēdējā laikā vairāk dzīvo pilsētā, bet vasarās, protams, ir laukos.

“Esmu sapratusi, ka laukos saimniekot ir ļoti dārgi. Vīram no bērnības tas patīk, gribas darīt kā kādreiz, un viņš to bauda. Sākām ar šķirnes kazām, bija vairāk nekā desmit,    bet tas nav mans – tirgot pienu. Bija aitas, zosis, tītari, vistas, muskuspīles. Kad ieguldi naudu, jārēķinās, ka var atnākt lapsa… Izdzīvoju lauku dzīvi,” stāsta Ieva un piebilst, ka šķirnes kazas uzdāvināja “Zvannieku” kopienai, bet tur aizvien dažas parastas kazas, kuras nav tik cimperlīgas. “Kazas pienu dzeru veselībai,” uzsver Ieva un piebilst: “Vasarā esmu laukos, bet ne tādēļ, lai sevi mocītu. Ir neliela siltumnīca, mazs dārziņš, svaigs gaiss un daba.”

“Man nekā netrūkst. Ceru, ka ir cilvēki, kuri agrāk nekā es sapratuši, ka par dzīvi jāpriecājas, domā, kā piepildītāk aizvadīt dienu. Jo sevi pozitīvāk noskaņoju, jo labāk jūtos. No rīta pamostoties domāju, kā sevi iepriecināšu – vingrošana, brokastis, trīs reizes nedēļā kājām no Cēsīm uz baseinu Priekuļos,” veselīgo dzīvesveidu ieskicē Ieva. Viņa atklāj, ka nopietni interesējas par kinezioloģiju, alternatīvās medicīnas metodi, kā savam ķermenim palīdzēt ar vingrošanu.     

“Ja darba laikā ik brīdi apkārt bijuši cilvēki, tagad izvēlos, ar ko gribu būt kopā, tāpat arī koncertus un pasākumus, kurus patiesi gribu apmeklēt. Lai nav jāatdod vairāk enerģijas, nekā saņemu,” saka Ieva. Viņa aktīvi iesaistījusies Rīgas Latviešu biedrības nama pensionēto skolotāju klubā. “Tā ir atvērta sabiedrība. Esam dažādu interešu grupas, paši rīkojam pasākumus, lekcijas, tikšanās ar vēsturniekiem, literatūras un mākslas zinātniekiem, kuri stāsta par jaunākajiem pētījumiem. Man ir interesanti. Kluba biedriem ir atlaides Rīgas teātros, tās izmantoju,” stāsta pensionētā skolotāja un kultūras darbiniece. Viņa uzsver, ka izbraukāt uz Rīgu var tikai tāpēc, ka ikdienā nedzīvo Raiskumā, bet Cēsīs.

Ģimenē izaudzināti divi bērni, priecē divi mazbērni, kuri dzīvo Rīgā. Mammai pietrūkst dēla zvanu, sarunu, viņš pāragri aizgājis mūžībā.

“Esmu daudzviet bijusi, redzējusi, kā cilvēki dzīvo, apskatījusi pasaules kultūras pērles. Gribētos aizbraukt uz Meksiku. Varbūt kādreiz,” pārdomās dalās Ieva un atklāj, ļoti vēlas uzrakstīt par vecāku ieguldījumu Cēsu kultūrā. Mamma Rūta Brengmane daudzus gadus strādāja kultūras namā un avīzes redakcijā, tēvs Jānis Brengmanis muzejā. “Es visur biju viņiem līdzi. Ir daudz tāda, ko zinu tikai es. Tas jāapkopo,” teic Ieva un atgādina: “Dari ar došu prātu, tad gūsti enerģiju. Un – jākrāj pozitīvais.”