Veselavietis Verners Mellēns ir dzimis dienā, kad valstī svin Lāčplēša dienu. Turklāt šogad viņš svinēs nozīmīgu jubileju – 80. dzimšanas dienu. Par savu dzīvi viņš saka: „Sevi dēvēju par veco jeb Ulmaņu laiku latvieti. Taču, ja mana dzimšanas diena pierāda to, ka esmu nodzīvojis pietiekami ilgu laiku šajā pasaulītē, tad Latvijas dzimšanas diena liecina vien par to, ka viss vēl mūsu valstij tikai priekšā”.
V. Mellēns, jautāts par šī gada apaļo jubileju, saka: “Kad cilvēks jaunāks, tad skaita gadus, kad vecāks – dienas. Un paldies saku par katru nodzīvoto dienu šajā pasaulē. Svētkus gaidu. Sanāks kopā visa ģimene – bērni, mazbērni un mazmazbērni.”
Veselavietis gan atzīst, gaidot valsts svētkus, emocijas nav nemaz tik pacilātas. Ir daudzas lietas, ar kurā viņš nav mierā.
“Pašam rodas jautājums – kur tad tā Latvija ir? Kāda tā ir? Esmu pārdzīvojis arī kara laikus un jāsaka – valsts nebija tik izpostīta pat toreiz, kā tas ir tagad. Vai tad Latvija ir tikai Rīga? Latvija ir lauki, zeme… Bet kādi ir lauki šodien? Tie aizaug ar mežiem, cilvēki tos pamet. Laukos skolas, medpunkti, ražotnes pamazām likvidējas. Braucot pa laukiem, redzams, ka arvien vairāk ir pamestu māju. Un sirds sažņaudzas. Esmu dzimis Skujenē. Arī turp aizbraucot, redzams, ka pamazām dzīve kļūst klusāka. Bet mana Latvija, tie taču ir lauki. Tā ir daba un apsaimniekotie zemnieku tīrumi,” saka V. Mellēns un atklāj, ka cītīgi seko līdzi norisēm valstī.
“Kādreiz domāju, ja ir miers un silta ala, tad arī gandrīz vienalga, kas notiek apkārt… Es neko šīs valsts dzīvē vairs ietekmēt nevaru. Jā, zelta jaunatne aug. Bet, domāju, ka viņiem nebūs viegla dzīve. Cilvēki ir aizgājuši no dabas, no zemes. Cik vairs laukos ir saimniecību? Manas paaudzes cilvēki pārdzīvoja karu, ja tagad tāds uznāktu, domāju, divas trešdaļas latviešu uzreiz aizietu postā. Nomirtu badā. Mūsu senčiem bija lopi, graudi gandrīz katrā sētā – iztikšana. Ja tagad mēnešus trīs neizmaksā pensijas, algas, ja nogriež gāzi un naftu, kas tad būs? Pat ja pilsētnieki atskries uz laukiem, te jau vairs nav ko iesākt. Cik ir tādu saimniecību, kuras pašas sev iztikšanu varētu nodrošināt? Un jāsaka – miers mūžīgs nekad nav bijis. Tāpat kā krīzes valstī nāk un iet, tāpat arī dažādi satricinājumi,” domās dalās vecais vīrs, sakot, ka ir savas valsts patriots.
“Cits saka – grūta dzīve, cits – slikta. Es saku – draņķīga, bet, salīdzinot, kā mani senči un pats bērnībā dzīvoju, sūdzēties īsti tagad nevaru. Viņi baltu maizi katru dienu neēda, ar limuzīnu nebrauca. Dzīves līmenis ir nesalīdzināmi augstāks. Pie ērtībām esam pieraduši. Taču, domāju, ka daudz kas ir pārspīlēts un nevajadzīgs. Atceros, kad manā bērnībā parādījās radio, tas bija tāds brīnums! Tagad dzīve aizgājusi tik tālu, ka ne saprast. Tā ir jaunā Latvija. Bet valstij 90 gadi ir nieks. Kas vēl tai nebūs jāpiedzīvo,” saka veselavietis un turpina: “Dažkārt aizdomājos par to, kādi bija manas paaudzes bērni un jaunieši. Es no desmit gadiem gāju ganos. Rīta dzestrumā izdzina laukā basām kājām. Lai sasildītos, kāpu siltā govs pļekā. Toreiz bija jāstrādā, un neviens neskatījās, cik vecs esi. Neprasīja, vai gribas, vai ne. Tagad jaunieši lielākoties ir izlutināti, bez darba izauguši. Runā par trenažierzālēm un skaistumkopšanas saloniem. Lai nāk papļauj zāli un mēslus padakšo, tad arī trenažieru zāles nevajadzēs. Lai sienu grābjot nosauļojas, nebūs pa saloniem jāstaigā.”
Verners Mellēns garajā mūžā pārliecinājies, ka patiesā vērtība ir ģimene, tā jāsaudzē un jālolo: “Man bija laba sieva, ir labi bērni un mazbērni. Uz vecumu to vislabāk var novērtēt. Ģimene ir patiesākie un uzticamākie cilvēki līdzās.”
Jautāts par ikdienu, veselavietis stāsta par vaļasprieku. Viņa aizraušanās ir koka karošu grebšana.
“Ko tad ziemas garajos vakaros sadarīsi? Ilgi taču no vienas istabas uz otru nestaigāsi. Pa ziemu vismaz kādas 200 karotes sagrebju, dāvinu citiem. Patīk arī tehnika. Esmu savām rokām salicis septiņus traktorīšus. Mani vienmēr bleķi saistījuši. Mana aizraušanās ir arī šujmašīnas. Man to ir daudz. Viena ir vairāk nekā simts gadus veca. Ja vajag, zābakiem un biksēm rāvējslēdzējus varu sašūt,” saka jubilārs un vaicāts, ko gribētu novēlēt gan Latvijai 90. dzimšanas dienā, gan pats savos lielajos svētkos, saka: “Gudrus valsts vadītājus. Domāju, ka Latvija to ir pelnījusi. Arī labus iedzīvotājus. Tādus, kas mīl savu valsti un godā tur. Runājot par savu dzimšanas dienu, kas iekrīt reizē ar Latvijas armijas dzimšanas dienu, jāsaka – esmu lepns, ka savus svētkus svinu dienā, kad latvieši svin Lāčplēša dienu. Savās dzimšanas dienās varu izjust ne tikai prieku par puķēm un sveicējiem, bet arī patriotismu par kaut ko daudz nozīmīgāku. Par Latviju.”
Komentāri