Šodien plkst. 18 Valmieras Novadpētniecības muzejā tiks atklāta mākslinieces Helgas Jaksones darbu izstāde.
Māksliniece Helga Jaksone dzimusi 1959.gadā, Rīgā. Mācījusies Jāņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā, Latvijas Mākslas akadēmijā, kā arī Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes maģistrantūrā ieguvusi Pedagoģisko zinātņu maģistra grādu pedagoģijā. Kopš 1990.gada ir Latvijas Mākslinieku savienības biedre. Bijusi Latvijas Universitātes Vizuālās mākslas katedras lektore, šobrīd strādā Rīgas domes Kultūras pārvaldes Bolderājas Mūzikas un mākslas skolā. Rīkojusi vairākas personālizstādes ne tikai Latvijā, bet arī Krievijā, Francijā, Vācijā, Somijā un Izraēlā.
„Izvēlēties mākslas ceļu man palīdzēja gan nejaušība, gan arī laimīgu sakritību virkne, tā nebija vecāku izplānota un veicināta izvēle. Īpaša nozīme manas radošās izaugsmes veicināšanā bija profesoram Indulim Zariņam. Viņam piemita liels personības šarms un spilgta individualitāte, atraktivitāte un temperaments, kas spēja studentus rosināt un aizraut. Viņš iemācīja domāt mākslinieciskās kategorijās, kā arī izpausties radoši un drosmīgi,” stāsta māksliniece Helga Jaksone.
Glezniecībā, dažādos radošā darba periodos, mākslinieces attieksme pret formālajiem izteiksmes līdzekļiem mainījusies – sākotnējo interesi par gaismēnu un apjomu nomainīja dažādi formu meklējumi un stilizācija. Daudzfigūru lielformāta kompozīcijas ar izteiktu sižetiskumu aizstāja interese par cilvēku kā dominanti ar ļoti ietilpīgu saturisko slodzi. „Man šķiet ļoti saistoši, kā ar cilvēka figūras plastiskuma, līniju ritma un formu daudzveidības palīdzību var nonākt līdz domas vispārinājumam. Ļoti tuvs man ir tieši sievietes tēls, kas šķiet pašsaprotami, un tomēr tas nav konkrētas sievietes tēls. Es arī nemēģinu ar to identificēties, bet drīzāk gan ar tā palīdzību noskaidrot sev svarīgus jautājumus. Tā ir sieviete, kas attieksmē pret laika ritumu un pasaulē notiekošiem procesiem, ir distancēti vērojošā, tomēr iekšēji ļoti aktīvā pozīcijā,” atzīst māksliniece Helga Jaksone. „Arī interese par krāsu periodiski ir mainījusies – no tonāli telpiskām un gleznieciski harmoniskām krāsu attiecībām uz tīrām spektrālām krāsām un to kontrastiem. Mani vienmēr ir fascinējuši lieli krāsu laukumi un īpaši, kā tie izskatās lielās telpās, kā tie piepilda telpu un maina tās noskaņu. Šādus eksperimentus ar krāsu varēju atļauties, gleznojot interjera gleznojumus LU Pedagoģijas fakultātes vestibilā.”
Pēdējos gados mākslinieci ļoti aizrāvusi faktūra. Interese par to ir devusi stimulu eksperimentēt ar glezniecībai netradicionāliem materiāliem un tehniskajiem līdzekļiem, kā arī apgūt dažādus mūsdienīgus materiālus un tehnoloģijas. Īpaša interese ir par metālu un tā kombinēšanu ar koku.
Elīna Neimane
Komentāri