Lailai Ampermanei ir 19 gadu. Viņa strādā par skolotāja palīdzi, studē Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā.
“Man vienmēr patikuši bērni,” atzīst Laila. Bijusī audzinātāja Iluta Mārtiņjēkaba ierunājusies, ka skolā vajag kolēģi. Atgriezties savā skolā bijis vilinoši un reizē satraucoši. “Bija ļoti jocīgi. Uz skolu raudzījos ar atmiņām. Tajā pavadīts brīnišķīgs laiks. Biju jautrais, ne rātnais bērns. Skolā katrs stūrītis saistās ar kādu notikumu. Skolotāju istabā neuzdrošinājos iet, starpbrīžos kavējos gaitenī,” laiku pirms dažiem mēnešiem atceras Laila un piebilst – uzreiz sapratusi, ka jābūt nopietnai, stingrai. Arī tiem skolēniem, kuri viņu atceras kā skolnieci, nedrīkst atsaukt vienkārši „čau”.
“Viss notika pamazām un pats no sevis. Skolotāji, kuri man mācīja, ir labi kolēģi. Skolotājai Ilutai un Ērikai vienmēr var paprasīt padomu, arī pārējie
ir atsaucīgi,” stāsta Laila un klusi piebilst, ka, kopš strādā skolā, jūtas vairāk pieaugusi. Ar kolēģi Kristapu ir klasesbiedri, ar Artūru bieži vien, kad paliek Cēsīs, reizē brauc uz darbu, bet ar Māri dejo vienā deju kolektīvā.
Kā skolotāja palīdzei Lailai diena ir saspringta. Viņa atzīst, ka agrāk nedomājusi, ka tik ļoti daudz enerģijas prasa stundas.
“Mēs bijām citādi. Deviņos gados neviens no klases nevienu stundu nenobastoja. Bijām daudz draudzīgāki. Tagad viss notiek bariņos. Meitenes jau mazākajās klasēs jūtas kā dāmas. Mani pārsteidz nenopietnā attieksme pret mācībām,” domās dalās Laila un atklāj, ka ar prieku mācītu dziedāšanu. Pirmsskolas vecuma bērnu grupiņā viņa labprāt vada nodarbības. “Bērniem patīk dziedāt un man arī,” viņa atzīst.
Lai atgūtu skolā atdoto enerģiju, Laila sporto. Sporta pedagoģijas akadēmijā jāapgūst visi sporta veidi. Tas ir gan grūti, gan interesanti.
“Vienmēr esmu bijusi kustīga. Dejoju jauniešu deju kolektīvā “Veselava”, spēlēju grupā “Saldie meli”. Dzīve ir interesanta,” saka Laila un ir pārliecināta, ka grib strādāt skolā, viņai tas patīk. Un Veselavas skola ir vieta, kur mīļuprāt atgriezusies.
Komentāri