Dāvis spēlē datoru, aizrāvies autosacīkstēs, kad apnīk, paskatās televizoru. Mamma saimnieko pa māju, tētis darbā, Dāvis gaida, kad ciemos atbrauks māsas. Tad māja būs cilvēku pilna. Viņam patīk būt cilvēkos. Puisis stāsta par draugiem skolā, par to, ka patīk zīmēt, veidot, ka pirmdien atkal dosies turp.
– Dāvim bija gads, kad ārsti pateica diagnozi. Līdz tam, kad man šķita, ka dēls nav tāds, kā citi bērni, mediķi atbildēja, ka visi puikas ir tādi, ka viss normāli. Pēcāk savukārt – kur jūs bijāt agrāk, līdz gada vecumam vēl varēja ko darīt, – atmiņās, kuras pārvērta visu Leišaunieku dzīvi, dalās mamma Agrita.
Tikai vēlāk, kopā ar mediķiem meklējot iemeslus dēla slimībai, secinājuši – smagas dzemdības un zīdaiņa vecumā iegūtā infekcija bijusi tā, kas traucējusi attīstīties. Ja būtu kāds laikus devis padomu, lai veic tādas un tādas analīzes, diagnozi zinātu agrāk un …
– Bija grūti apzināties, ka mans bērns nav tāds kā citi, ka viņš nekad nebūs kā citi. Viņš mums Dieva dots, un ar to jāsamierinās, – saka Agrita Leišauniece un velta brīnišķīgus vārdus Spāres skolas pedagogiem, kuru prasme un pacietība iemācīt daudz devusi arī Dāvim. Skolā viņš apgūst C līmeni. Drīz Dāvim būs 18 gadi, vēl trīs viņš mācīsies skolā.
– Es ļoti ceru, ka trijos gados daudz kas valstī mainīsies, būs dienas centri, grupu mājas, kur šādiem cilvēkiem pavadīt laiku. Ja tādu nebūs, viņš dzīvos četrās sienās. Dāvi vienu atstāt nevar, nepieciešams cilvēks līdzās. Bet mums ir jāstrādā, lai paši sev nopelnītu pensiju un arī uzturētu dēlu, ar 50 latu 1. grupas invalīda pensiju izdzīvot nevar, – stāsta Agrita un uzsver, ka ģimenē pat domājuši par pārcelšanos no Jāņmuižas kur citur, lai Dāvis varētu tikt sabiedrībā. “Tādiem kā Dāvis, kam nav tuvinieku, kuri rūpējas, jādzīvo pansionātā. Visas mammas uztraucas, kas notiks ar bērnu, kad vecāku vairs nebūs. Vajag ļoti lielu pacietību, sapratni, lai diendienā būtu kopā, palīdzētu. Pa šiem gadiem esmu ļoti daudz iemācījusies, satikusi brīnišķīgus cilvēkus, kuri risina tās pašas problēmas, meklējot atbildes, esmu pievērsusies Dievam,” tā Agrita.
Viņa aktīvi iesaistījusies Velku biedrības rajona atbalsta grupā, kurā kopā sanāk invalīdu vecāki un radinieki. Tiekas ar speciālistiem, vecākiem no Zviedrijas, kopā izrunā ikdienas sāpes un problēmas. Agrita iesaistījusies projektā “Motivācijas programma sociālās atstumtības riskam pakļautajiem vecākiem, kuri aprūpē bērnu ar funkcionāliem traucējumiem, iesaistīšanai darba tirgū”.
– Es nevaru teikt, ka dažādās institūcijas neesmu uzklausīta, nav palīdzēts, taču tikai vecāki un tuvinieki kopā varam kaut ko līdzēt, lai nākotnē mans Dāvis un citi varētu dzīvot patstāvīgu dzīvi. Diemžēl sabiedrība vēl nespēj pieņemt citādos. Bērnudārzā Dāvis gāja parastajā grupiņā, bija kopā ar citiem, jo vecāks kļuva, jo retāk kāds vēlas ar viņu parunāties. Iespējams, bijušie draugi izvairās, jo neizprot mana dēla slimību un arī kautrējas, jo nezina, kāda kuro reizi var būt sabiedrības attieksme. Un tāpēc nav jābrīnās, ka vecāki ar savām rūpēm kā gliemeži ieraujas savās mājās, – domās dalās Dāvja mamma.
Kamēr runājam, Dāvis, pastāstījis par sevi, vēl brīdi paklausās, ko sakām par viņu, tad aiziet paskatīties televizoru, bet pirms fotografēšanās izstāsta, kā spēlējamas autosacīkstes datorā.
Komentāri