Valmieras Drāmas teātra iestudējumu „Trīs draugi”, kurš veidots pēc Ē. M. Remarka romāna, februārī noskatījās DA Cēsu valsts ģimnāzijas 12. klases skolēni. Jauniešiem šis draudzības un mīlestības stāsts, lai gan ir no pasaules klasikas, bija jaunums. Neviens no viņiem Remarku vēl nebija lasījis. „Druvas” rosināti, skolēni iejutās teātra kritiķu lomā un dalījās iespaidos par redzēto.
– Ko režisors Varis Brasla skatītājiem vēstījis ar „Trīs draugu” iestudējumu?
Oskars Krūze: – Izrāde lika aizdomāties par dzīves piespēlētajām iespējām un kraso mainību, par skaisto, kurā ir arī ēnas puses, un par to, cik dzīve spēj dot un atņemt.
Jānis Strazdiņš: – Režisors atklājis draudzības, tuvības un mīlestības vērtības. Viņš vēlējies arī pateikt, ka jādzīvo un jāmīl, kamēr vien dzīve dāvā šo unikālo iespēju.
Liene Kursīte: – Izrāde ir par to, ka mīlestība liek aizmirst visu slikto. Cilvēks spēj dzīvot kāda cita dēļ, nedomājot par sevi.
Ilgvars Cielava: – Tā parāda, cik ātri viss var mainīties. Īpaši attiecības. Tās sākas nejauši kādā mirklī un arī beidzas diezgan negaidīti.
Līva Reine: – Mani uzrunāja tas, ka draugi vienmēr atbalstīs grūtās situācijās un būs visu dzīvi līdzās. Režisors man lika aizdomāties par saviem draugiem.
– Kā jūs raksturotu teātra radīto vidi un laikmetu – vairākus gadus pēc kara?
Monta Dravante: – Laikmets ir satraukuma pilns. Cilvēkiem pirmā vietā it kā darbs, bet no otras puses, ļoti daudz viņi aizmirstas alkoholā un izklaidējas.
Jānis Strazdiņš: – Tie bija 20. gadsimta 30. gadi, pēckara laiks, kad cilvēce atkopās un atjēdzās pēc karā piedzīvotā. Scenogrāfs Kristaps Skulte un kostīmu māksliniece Ieva Kundziņa parūpējušies par laikmetam atbilstošu vizuālo atspoguļojumu.
Lāsma Čukere: – Lai gan uz skatuves bija trīs mēbeles – vienkārši melni soli, taču aktieri mācēja tos apspēlēt – bija ēdamgalds, durvis mašīna un gulta. Neradās vajadzība pēc reālām lietām.
Liene Kursīte: – Vides sajūtu paspilgtināja dzīvā klavierspēle un ainas krogos. Labi, ka skatuve nebija pilna ar dekorācijām. Tas ļāva uztvert galveno – tēlu attiecības.
Edžus Ķaukulis: – Mani pārsteidza, cik veiksmīgi izrādi var uzvest mazā zālē. Nelielas dekorāciju un gaismu izmaiņas un it kā cita vide.
– Kuri izrādes tēli atstāja vislielāko iespaidu?
Līva Uldriķe: – Andris Gross drauga Gotfrīda lomā bija tik dabisks un atbrīvots. Man patika viņa joki, parodijas un situācijas, kad viņš mācīja Robertam iegūt Patas sirdi.
Madara Palsiņa: – Vislielāko iespaidu atstāja Madara Zvaguļa spēlētais Oto. Lai palīdzētu Robertam, viņš ziedoja visdārgāko- pārdeva mašīnu.
Olga Stjopkina: – Starp trīs draugiem valdīja tādas draudzības un brālības jūtas, ka viņi bija gatavi jebkurā brīdi cits citam palīdzēt, arī brīžos, kad viņi viens par otru pajokoja.
Oskars Krūze: – Roberts bija visvairāk saistīts ar mīlestības tēmu, kuru aktieris Mārtiņš Liepa godam nospēlēja – jūtu uzplūdi, emocijas, monologi – tas viss gāzās pār skatītāju galvām kā ūdenskritums. Vienkārši lieliski.
Monta Dravante: – Roberta un Patrīcijas (Anna Putniņa) jūtas tika parādītas ļoti emocionāli un tikai dažbrīd tām zuda absolūtā ticamība.
Uldis Blūms: – Visvairāk atmiņā palicis Roberts. Mārtiņam Liepam ir ļoti laba balss. Man viņš atgādināja kādu citu slavenu krievu aktieri.
Jānis Strazdiņš: – Roberts man visvairāk lika noticēt draudzības un mīlestības jūtu patiesumam. Roberts meklēja savas dzīves jēgu, mēģināja aptvert, kas ir svarīgākais, viņš spēja pilnībā mainīt savu personību.
– Kuri izrādes otrā plāna tēli bija vistrāpīgākie?
Līga Evelone: – Roberta kaimiņš, kuru atveidoja Arnolds Osis, tāpēc, ka viņa situācija ir ļoti pazīstama arī mūsdienās, kad galvenais ir tiekšanās pēc naudas, kas noved postā.
Līva Uldriķe: – Sākumā man tas likās mulsinoši, ka otrā plāna aktieriem ir vairākas lomas. Pie tā bija jāpierod. Olga Stjopkina: – Vistrāpīgākais man šķita Aigars Vilims alus bāra un mašīnas īpašnieka lomā. Interesanti bija vērot, kā aktieru tēlojums mainījās katrā lomā . Viņi bija profesionāli.
Lāsma Čukere: – Arnolds Osis spēlēja tik dažādas personas, Roberta kaimiņu un Patas dakteri. Ja nevarētu pazīt aktieri pēc sejas, nekas neliecinātu, ka tas ir viens un tas pats cilvēks.
Līva Reine: – Tas, ka aktieri iejutās vairākos tēlos, bija ļoti pieņemami. Aizrautīgi sekoju līdzi, kā mainījās Māra Mennika, vislabāk nospēlējot Frīdu.
– Ko vēstīja mūzika un cilvēks pie klavierēm?
Baiba Krastiņa: – Mūzika paspilg-tināja emocijas. Drūmākajos brīžos, piemēram, kad nomira Gotfrīds, mūzika visu padarīja vēl skumjāku.
Līva Uldriķe: – Mūzika kāpināja stresu, atbrīvoja jokos un aizpildīja klusumu. Cilvēks pie klavierēm – Emīls Zilberts it kā visu skatījās no malas, lai gan ik pa brīdim bija savējais.
Līva Reine: – Cilvēks pie klavierēm vēroja dzīvi un viņam bija par to, ko teikt. Atbilstoši katrai situācijai skanēja klavieres. Man patika.
Jānis Strazdiņš: – Mūzika izsmalcināja iestudējumu. Tā veicināja spraigu, nomierinošu un intriģējošu emociju atdzīvošanos.
Liene Kursīte: – Cilvēks pie klavierēm bija vienā no galvenajām lomām. Radās iespaids, ka viņš izspēlē pārējo varoņu likteņus un dzīvi.
Monta Dravante: – Izrāde liktos aukstāka un tukšāka, ja nebūtu pianista un viņa veidotā kontakta ar aktieriem. – Kāds iespaids jums palika par Valmieras teātri? Edžus Ķaukulis: – Šis teātris ir līdzvērtīgs populārajiem Rīgas teātriem un tam ir liels potenciāls nākotnē.
Līga Evelone: – Valmieras teātris vienmēr man ir bijis mīļš. Aktieri tajā spēlē no sirds. Tas manāms visā – darbībā, smaidā, acīs.
Oskars Krūze: – Teātris atstāja sakoptu un greznu iespaidu. Nekad nebiju sēdējis tik tuvu skatuvei, kas radīja jaunas emocijas. Sajūtas bija daudz spēcīgākas.
Madara Palsiņa: – Pirmo reizi biju uz izrādi apaļajā zālē. Sākumā likās savādi, ka telpa tik maza, bet vēlāk secināju, ka tajā var uzvest ļoti labu izrādi. Tikai vienu brīdi likās, ka uzvedums nedaudz ievelkas.
Lāsma Čukere: – Bija grūti nosēdēt izrādes trīs stundas. Atrodoties tik tuvu aktieriem, šķita, kas es viņiem varētu traucēt. Valmieras teātrī biju ne pirmo reizi, šis teātris man šķiet mājīgs, ar brīvu gaisotni.
Komentāri