Cēsu sanatorijas internātpamatskolas zālē visas rindas piepildīja vairāk nekā divsimt salidojuma dalībnieku, 1947. – 1955. gada Cēsu skolotāju institūta absolventu.
Atkalredzēšanās brīdi atklāja galvenais tikšanās organizators Gunārs Vīksna, 1951. gada absolvents. Bija 300 lappušu biezs izdevums “Piepildīts laiks” ar institūtnieku radošajiem rakstu darbiem. “Kopīgi padarītais ir nozīmīgs ne tikai mums ikvienam, bet arī nākamajām paaudzēm,” vērtēja 1952. gada absolvents Ilgvars Cīrulis.
Studiju laiku Bērzainē institūtnieki dēvē par garīguma balstu, spēka maizi ar dzidras akas spirgtuma malku. 1954. gada absolvents Ēriks Hānbergs, 30 grāmatu autors, pastāstīja, ka lauku sētu vērtējumos konkursu gaitā rajonos visur sastapies ar savējiem – gaismas cilvēkiem. Rajona izglītības pārvaldes vadītājs Tālis Jaunzemis institūta devumu nosauca par fenomenu.
Svētku prieku bagātināja vīru kvartets Maijas Ozoliņas vadībā. Atmiņu dzirkstis uzplaiksnīja dziesmā “Skolas bērzi” (Laimoņa Vāczemnieka dzeja), ko komponējis Visvaldis Grāvītis. Svinīgā daļa beidzās, kopīgi dziedot Atmodas laika himnu “Nevis slinkojot un pūstot”.
Sanatorijas skolas direktors Zigmunds Ozols visiem vēlēja justies kā svētvietā. Sakoptā vide, smaržojošās meijas un ziedu kompozīcijas, lina galdauti ēdamzālē liecināja, ka kādreizējie bērzainieši gaidīti savā bijušajā mācību iestādē. Par radīto mājīgumu sirsnīgs paldies direktoram un visiem darbiniekiem.
Spēcīgā saviļņojumā saplūda studiju biedru apskāvieni, smaidi un runas. Tikšanās rādīja, ka Bērzainē gaiss spirdzina un veldzē ar nedziestošu gara gaismu.
Komentāri