Mācību gada noslēgumā, vēl pirms izlaiduma klašu eksāmenu rezultātu paziņošanas, izglītības pārvaldes apkopoja informāciju par rajona skolēniem, noskaidrojot, cik no viņiem sekmīgi beiguši mācību gadu un cik daudziem būs vasaras darbi, lai uzlabotu zināšanas un novērstu nesekmību. Pavasarī pieņemtie Ministru kabineta noteikumi paredz, ka tajos jāpiedalās arī tad, ja ar nepietiekamu novērtējumu pāris priekšmetos pieļauta pārcelšana nākamajā klasē.
Šogad nesekmības dēļ pamatskolas apliecības vietā tikai liecību saņems 71 skolēns – astoņi procenti no 9. klašu audzēkņiem. „Cēsu rajons ar šo skaitu citu rajonu vidū neizceļas. Tā vidēji ir arī valstī kopumā,” vērtē izglītības pārvaldes vadītājs Tālis Jaunzemis. Lai iegūtu pamatskolas beigšanas apliecību, nesekmīgie mācībām veltīs vēl vienu gadu, paliekot 9. klasē uz otro gadu, iestājoties vakara vidusskolas izlīdzinošajā klasē vai tādā arodskolā, kur uzņem ar nepilnu pamatizglītību. „Cēsu arodskolā tādu iespēju gan vairs nav, jo skolēniem ar nepabeigtu pamatizglītību profesionālās izglītības programmu nepiedāvā,” saka izglītības pārvaldes galvenā speciāliste – metodiķe Biruta Dambīte. „ Izlīdzinošās klases ir labākā no iespējām, kā atgūt nokavēto. Tajā katram skolēnam izveido individuālu plānu, lai gada laikā mācītos tikai priekšmetus, kuros bijusi nesekmība.”
Pārējiem pamatskolu audzēkņiem, kuri ir nesekmīgi, atzīmes jāuzlabo vasaras darbos, kas ilgst divas nedēļas. Jājautā, vai tik īsā laikā var izdarīt to, kas gada laikā iekavēts, it sevišķi, ja nesekmība ir pat piecos, sešos priekšmetos? Un 6., 7. un 8. klasēs tādu netrūkst. „ Kaut ko izlabot var arī divās nedēļās, ja vien tam ir motivācija,” uzskata B.Dambīte. „ Nesekmīgo vidū ir ne tikai skolēni, kuri nespēj apgūt mācību saturu sakāpinātā mācību standarta dēļ. Pietiekami daudz ir tādu, kas kavējuši skolu un tāpēc kļuvuši nesekmīgi, kaut var labi mācīties.”
Nesekmīgo audzēkņu progresija ar katru pamatskolas klasi pieaug. Te jārunā arī par izglītības satura piemērotību. „Nav tā, ka visos priekšmetos būtu nepiemērots saturs. Taču viedoklim pedagogu diskusijās, ka izglītības saturs veidojies pārāk sakāpināts, ir sava daļa taisnības,” atzīst T. Jaunzemis. „ Laikā, kad arī es piedalījos mācību satura veidošanā, sapratu, ka kopā ar pedagogiem jāstrādā arī psihologiem, jo viņi var pateikt, kā bērni katrā vecumā uztver mācību vielu. Tieši mācību satura pasniegšanā stipri grēkojam. Tagad populāri jautāt – vai tu esi gudrāks par piektklasnieku? Pat ministri, deputāti un zinātnieki nevar atbildēt uz visiem jautājumiem, kas teorētiski jāzina piektklasniekam. Nav jau arī jāzina visi fakti, bet jābūt izpratnei par lietu kārtību.
Nepamatoti būtu novelt vainu uz skolotājiem, ka viņi slikti strādā, tāpēc mācību gada beigās ir nesekmīgi skolēni. Esmu bijis skolās un pārliecinājies, ka ļoti daudzi skolotāji strādā rūpīgi un atbildīgi. Nesekmības cēloņi, nevēlēšanās mācīties jāmeklē citur.
Skolotāji jau cenšas katru audzēkni pārliecināt, ka jāmācās, bet, ja stāvoklis ģimenē
tam runā pretī, ir grūti bērnus ietekmēt. Turklāt šobrīd krīze valstī saasinās. Cilvēki Latvijā atkal zaudē darbu, bet Francija 1. jūlijā atvērs darba tirgu, būs tūkstoši, kas brauks strādāt uz ārzemēm. Viņu vidū netrūks vecāku, kuri par šeit palikušajiem bērniem rūpēsies neklātienē. Bet tā pienācīgu rūpi nevar turēt. Vecāku aizbraukšana dramatiski ietekmē bērnu attieksmi, arī vēlmi mācīties, jo bērni jūtas pamesti. Ar patstāvību bērniem ir grūti tikt galā. No bērna ar naudu nevar atpirkties Taču nevar pārmest arī vecākiem, ka viņi meklē darbu un atrod šādu risinājumu.
Taču valstī kopumā situācija saasinās. Bērna svarīgākie dzīves gadi, kas visbūtiskāk ietekmē attīstību, ir tieši līdz skolas vecumam. To, kas šajā vecumā nokavēts, tikpat kā nav iespējams atgūt. Valstij vairāk būtu jāatbalsta ģimenes, tās jāstiprina, bet tā vietā iecerēts būvēt jaunus cietumus. Arī tajos ar laiku pietrūks vietu, ja cilvēkiem nebūs kur strādāt un nopelnīt, ja nebūs stipras ģimenes. Bērnam augot, ir nepieciešams vecāku laiks, bet vecāki tieši tad ir visvairāk aizņemti, prom no mājām – ārzemēs vai strādā daudzas stundas. Valsts izliekas to neredzam un skolēnu neveiksmēs vaino tikai skolotājus. Tas ir traģiski. Ja valsts nemainīs nostāju, neveidos ģimenēm labākus apstākļus, tad stāvoklis neuzlabosies. Bērnos redzēsim savas rīcības spoguli.”
Pamatskolu beidzēji pašlaik ir būtiskas izvēles priekšā – kur mācīties tālāk. Liela daļa izvēlas iegūt vidējo izglītību, nevis profesijas apguvi. „Profesionālās ievirzes skolām jāatgūst prestižs. Taču stereotipu pārvarēšana prasa ilgāku laiku. Šobrīd tie skar vidējo izglītību, bet nav racionāli tiekties pēc vidusskolas beigšanas apliecības, ja reizē ar tās saņemšanu paliek atklāts jautājums, ko jaunietis darīs tālāk,” komentē T.Jaunzemis. „ Būtu labi, ja sabiedriskās domas ietekmē jaunieši vairāk vēlētos apgūt arodu. Darba roku valstī trūkst. Šodien cilvēks ar vidējo izglītību un lielisku amata prasmi ir zelta vērts. Tik daudziem taču vajag mājai uzlikt jumtu, nomainīt logus, veikt citus praktiskus darbus, bet labu un brīvu meistaru atrast grūti.”
Ja Eiropas valstīs vidēji ap 70 procentiem pamatskolas absolventu dodas mācīties uz profesionālām skolām un ap 30 procentiem iestājas vidusskolās, lai tālāk iegūtu augstāko izglītību, tad Latvijā ir otrādi. „Brīdis, kad profesionālās skolas pēc padomju ziedu laikiem kādu periodu neattīstījās, valstī bija augsts bezdarba līmenis un amatu mācība netika pieprasīta, atstājis ietekmi. Tagad ir cita situācija, ” uzsver T.Jaunzemis. „Cēsu rajona trīs
profesionālās skolas strādā labā līmenī, tāpēc katru gadu var nokomplektēt arvien jaunas audzēkņu grupas.”
Komentāri