1.maijā Cēsīs Eiropas Savienības (ES) karoga krāsās iemirdzējās gaismas stari un par godu Latvijas divdesmitgadei Eiropas Savienībā divpadsmit stundas pie Vidzemes koncertzāles “Cēsis” uz lielformāta ekrāna bija vērojams video par Latviju un mūsu ieguvumiem, esot daļai no ES.
Video atgādināja, ka pirms 20 gadiem iestājāmies Eiropas Savienībā, tādējādi apliecinot mūsu vērtības: cieņu, līdzvērtību, vienotību dažādībā un arī izpratni, ka demokrātija nav pašsaprotama. Tāpat video uzsvēra, ka Eiropa sākas šeit – Latvijā, katrā pilsētā, novados, ciematos, katrā pļavā, mūsu mežos un kopā ar ES mēs topam zaļāki, viedāki un stiprāki.
“Druva” uzrunāja satiktos iedzīvotājus, vaicājot, kā viņi vērtē Latvijas nepieciešamību būt daļai no ES. Cēsniece Rasma ir cienījamā vecumā un ar pilnu pārliecību pauda: “Ir labi, ka esam Eiropas Savienībā, tā mums ir drošāk. Redzam, kas notiek Ukrainā. Ko gan mēs tāda maza saujiņa iedzīvotāju varētu izdarīt, ja kas tāds notiktu pie mums. Ikdienā neesmu saistīta ar projektiem un programmām, kas nāk no Eiropas Savienības, ir citi, kas par to domā. Bet arī pirms 20 gadiem, kad mums bija jābalso, man nebija šaubu, kā balsot.”
Priekulietes Paulīna Sukaruka, Vanda Riemere un Dzintra Freimane svētku dienu svinēja Līgatnē un pēc tam bija atbraukušas uz Cēsīm apskatīties instalāciju. Visas vērtē, ka būt ES ir ļoti vajadzīgi, tāpat tā paver brīnišķīgas iespējas iepazīt Eiropas un pasaules kultūru. Vanda Riemere teic: “Var brīvi braukt ceļojumos, tāpat mums ir kopēja nauda. Bērni var braukt mācīties uz ārzemēm, ir arī ģimenes cilvēki, kuri dzīvo ārzemēs, tā ir realitāte, ko šobrīd daudzi piedzīvojam un kur izmantojam Eiropas Savienības iespējas.”
Dzintra Freimane piekrīt, ka jauniešiem ir vislabāk un vislielākās iespējas, tā viņiem arī bija laba motivācija apgūt angļu valodu, jo redzēja tās vajadzību. Paulīna Sukaruka piebilst: “Man kā labam pagājušā gadsimta cilvēkam bija pagrūti ar valodas barjeru Eiropas Savienībā, bet mēs ļoti cenšamies un mācāmies. Pirms 20 gadiem, kad sākās runas par Eiropas Savienību, latvieši, brīvību ieguvuši, jutās tik vareni un forši, ka šķita, paši visu varam, tādēļ bija dalītas domas, kad stājāmies. Bet tagad, jo īpaši zinot, kāda ir situācija pasaulē, ļoti novērtēju, ka esam daļa no ES, esam atbalstīti un saprasti.”
Vanda Riemere arī pastāsta, ka ļoti ātri pēc neatkarības atgūšanas bija iespēja aizbraukt uz Zviedriju, dzīvot ģimenē un redzēt ikdienu: “Man ļoti patika, kā viņi dzīvoja, gan sadzīve, gan likumu ievērošana, kārtība skolās, tāpat rūpes par senioriem.” Dzintra Freimane vērtē, ka attiecībā uz senioru aprūpi mums vēl daudz jāmācās no Eiropas: “Jau deviņdesmitajos gados, kad biju Vācijā, redzēju, ka seniors uz iestādi var doties ar savām mantām, mēbelēm, viņam ir sava privātā medmāsa, mediķi visu cauru diennakti. Mums vēl tāls ceļš līdz tam ejams.”
“Druva” pie instalācijas satika arī ukraiņu jaunietes Anastasiju Šmatoku un Mašu Ņevoļņičenko, kuras Cēsīs dzīvo divus gadus. Viņas gan atzīst, ka par Eiropas Savienību neko daudz nezina, bet novērtē, ka latvieši ir ļoti labsirdīgi, jauki un uzņemoši, tāpat viņām ļoti patīk Cēsis, jo pilsēta līdzīgi viņu dzimtajai vietai ir neliela un ļoti skaista. Meitenes mācās ukraiņu skolā attālināti, bet pieaugušie ģimenes cilvēki ir atraduši darbu Cēsīs.
Apskatīties instalāciju no laukiem bija atbraukusi arī Jolanta ar vīru. Viņi gan atzīst, ka instalāciju bija iedomājušies lielāku, pa visu koncertzāles sienu. Viņi vērtē, ka, esot ES, ir labas iespējas ceļošanai, jauniešiem izglītībai, ir atbalsts laukiem. Tomēr Jolantas vīrs, skatoties uz ekrānu, kurā rakstīts, ka kļūstam zaļāki, teic: “Kategoriski tam nepiekrītu. Ir dažādas prasības, bet tās ir tālu no realitātes par zaļāku pieeju. Nevaru teikt, ka viss ir labi, ir arī daudz sliktu lietu, bet laikam labā ir drusciņ vairāk.” Savukārt Jolanta piebilst, ka grūti aptvert, ka Eiropas Savienībā esam jau 20 gadus.
Latvijā šāda gaismas akcija notika arī Rīgā, Liepājā un Rēzeknē, bet kopumā ES vēl 16 valstīs, kur arī par godu līdz vērienīgākajai ES paplašināšanas gadadienai izgaismoja nacionālas un reģionālas nozīmes objektus.
Komentāri