Latvijai iekļaujoties Eiropas Savienībā, ir pavērtas durvis brīvāk iekarot kontinentu. Studenti izmanto katru iespēju, tādēļ viņi dodas iepazīt Eiropu ne tikai, lai apciemotu draugus un apskatītu tūristu iecienītas vietas. Jaunieši alkst izjust piedzīvojumus un gūt pieredzi, pelnot naudu studijām vai citām dzīves vērtībām.
Beidzoties studiju gadam Vidzemes augstskolā, šovasar pirmoreiz ļāvos avantūriskam piedzīvojumam – apvienoju ciemošanos pie draugiem ar naudas pelnīšanu. Pašā Līgo dienā atvadījos no Latvijas, lai dotos uz populāro latviešu darba meklējumu zemi – Angliju – ar mērķi nopelnīt studijām. Caur paziņām sarunāju interviju dažādu mīklas izstrādājumu fabrikā, zinādama – ja darbu dabūšu piecas dienas nedēļā, algu par nedēļu saņemšu tādu, kādu mūsu valstī var nopelnīt, sūri grūti strādājot veselu mēnesi. Kā izrādījās, Anglijas pilsētiņā vasarā darbu dabūt ir viegli, jo pastāvīgie fabrikas strādnieki šo laiku izmanto, lai dotos brīvdienās uz dzimto zemi. Arī speciālas zināšanas darbam angļu zemē man neprasīja, vien pārrunu gaitā lika aizpildīt formālu angļu valodas lietojuma pārbaudes testu.
Notikumi ritēja galvu reibinošā ātrumā – septiņas darba nedēļas, vairāk nekā 1300 mārciņas un biju atpakaļ Latvijā. Strādājot Bradfordā, ir gūti dažādi iespaidi. Virsroku ņēma pārliecība – cilvēkam tur nav vērtības. Iekļaujoties fabrikas darbinieku kolektīvā, jutos kā marionete, ar kuru manipulē, kā un kad grib. Strādniekus uzņēmums arvien vairāk cenšas aizstāt ar automātiku, uz darbu cilvēkus sauc, kad grib, lai gan ir noteiktas divas darba maiņas – dienas un nakts, kas ilgst no pulksten sešiem līdz sešiem, bet priekšnieki uzskata, ka darbinieki nestrādā pietiekami ātri, jo ik pa laikam dzirdēju mudinošas frāzes – faster, people! Faster!
Darāmais kaulus man nelauza, tomēr stundas bija garas. Pāris nedēļās apguvu dažādus darbus – no slīdošās līnijas lasīju maizes šķēlītes un kārtoju tās lielākās un mazākās kastītēs, liku plastmasas plēves kastēs, taisīju ciet kastes, tīrīju fabrikas iekārtas, pakoju produkciju, kārtoju trauciņos smalkmaizītes, taisīju paleti un tā joprojām. Ar laiku uz darbu vairs negāju ar strādātprieku, kaut gan algas lapiņa ikreiz lika aizmirst visas negācijas. Maksu par darbu saņēmu ik nedēļu. Sapratu, ka iekrāt šādā darbā var veiksmīgi, ja vien man nav jāmaksā īre un komunālie maksājumi.
Darbinieku kolektīvs fabrikā, kur strādāju, bija liels, man bija interesanti vērot viņu attiecības. Tās bija dažādas – vieni ar drošu sirdi uzticējas un sadarbojās ar citiem, otri bija baumu krātuves, ar kuriem pārējie bija piesardzīgi savās sarunās, vēl citi humora cilvēki, kas strādāja, uzlabojot omu pat visskumjākajam cilvēkam. Tomēr neliegšos teikt, ka, atrodoties galvenokārt pakistāņu, poļu un latviešu vidū, pārliecinājos – mūsu tautieši ir īsti darba rūķi, bet poļi ir slinkuma brāļi.
Izvēli vasarā darbu meklēt ārzemēs noteica alga. Latvijā retais students atradīs darbu, kurā spēs nopelnīt naudu ne vien studiju maksas segšanai, lai nebūtu jāķēpājas ar studiju kredīta procentu atmaksu, bet arī dzīvošanai un kādai izklaidei. Mana vasara bija bagāts pieredzes un darba laiks – īsta studenta dzīve. Sešas prakses nedēļas žurnālistikā lieliski papildināja ārzemju darba un atpūtas iespaidi. Ne par gramu nenožēloju savu izvēli vasaras pavadīšanai, tomēr nākamvasar vairs pa mākoņceļu ārzemes iekarot nedošos.
Komentāri