Vidzemes kamerorķestrī ar diriģenta Andra Veismaņa labvēlību savu profesionāla mūziķa karjeru plašākas auditorijas priekšā sākuši vairāki Latvijas mākslinieki, arī Nacionālās operas soliste Evija Martinsone, kura sešu gadu laikā operā iejutusies Paminas, Galatejas, Morganas, Barbarīnas, Cerlīnas un Džanetas lomā. Evija Martinsone decembrī, kad kamerorķestris atzīmēja 30 gadu darbību, arī posās uz koncertu Cēsīs. Vidzemes kamerorķestri viņa ar smaidu dēvē par sīkajiem, jo orķestris dzimis gadu vēlāk nekā pati.
Līdzi cēsniekiem -Studējot Mūzikas akadēmijā, pie Andra Veismaņa mācījos baroka dziedāšanu,koncertstila smalkumus, tad 2005. gada Ziemassvētkos viņš mani uzaicināja stāties Vidzemes kamerorķestra priekšā. Līdz tam biju dziedājusi tikai ar Mūzikas akadēmijas orķestri,bet te vēl neiepazīts orķestris un pie diriģentu pults pats operas diriģents. Tas man bija kaut kas, protams,arī bažas, vai spēšu labi uzstāties. Kopš tā brīža jau pagājuši vairāki gadi,kuros katrs kamerorķestra koncerts un mēģinājums man ir neapspriežams,tajos piedalos, ja vien neiekrīt operas izrādes. Kaut ko citu savos plānos varu atcelt,lai tikai uzstātos ar vidzemniekiem, jo orķestris ir manējie, kuri pieņēma mani vēl pilnīgi nevarīgu un nezinošu,bez koncertu pieredzes. Vidzemnieki pret mani arvien izturējušies mīļi un devuši māju sajūtu.Tāpēc arī šoreiz uz koncertu Cēsīs braucu kā uz svētkiem. Iepriekš nevaicāju,kas un kā būs noorganizēts, jo esmu pieradusi pilnīgi paļauties uz viņu izvēli. Bet šoreiz biju šokā, uzzinot,ka Cēsīs kultūras nama, kur vienmēr uzstājāmies, nemaz vairs nav, tagad tā vietā ir būvbedre.
Tāds pārsteigums man gadās pirmo reizi,jo kopā piedzīvots daudz, ir taču ar koncertiem apbraukāta Latvija, vairākkārt koncertēts Igaunijā,vidzemnieki bija pavadošais sastāvs manam solo koncertam. Tie ir mani cilvēki un Veismanis mans pedagogs.
Adventes laikā
-Māksliniekiem Adventes laikā atdzīvojas koncertdarbība, arī man. Tiesa, pēdējos gados ar vidzemniekiem vairs nav nācies uzstāties, dziedot Hendeļa “Mesiju” un Baha “Ziemassvētku oratoriju”, ar kurā dzirdamajām timpānu skaņām man un daudziem saistās Ziemassvētku laika sākums.Šo divu skaņdarbu, ar ko aizsākās mūsu sadarbība,Adventes laikā man pietrūkst visvairāk.Ceru, ka oratoriju varēšu dziedāt nākam- vai aiznākamgad. Ziemassvētku gaidīšana man saistās ar dzīves stilu, kurā gribas dzīvot klusāk, mīļāk, tīrāk, būt patiesākam. Arī aktīvi dziedot, var piebremzēt ikdienas skrējienu. Viss atkarīgs no paša. Var būt daudz koncertu,bet galvenais iekšēji būt mierīgam un sakārtotam. Ziemas tuvošanos un tumšāko gada nedēļu iestāšanos izdzīvoju Rīgā, bet aizdomājos, vai tik man “rados” nav lāči, jo jūtu ziemas miega pietuvošanos, kad ar karstu tēju rokās gribas saritināties zem siltas segas. Tad miegs arī ir klāt, jo diennakts, īso gaismas stundu dēļ, atstāj polārās nakts iespaidu. Ar lielāko prieku tad izraujos uz savām mājām Smārdē pie Tukuma, kur daudz labāk redzams un jūtams dabas ritējums.
Lai cik dīvaini tas neliktos, dabas tuvumā nogurums nav tāds, kā cilvēku burzmā. Laukos skaties uz gada ritumu un baudi to kā skaistu dāvanu. Mēs taču Latvijā varam piedzīvot tik skaidru rudeni, izteiktu ziemu, brīnišķīgu pavasari un vasaru,kura, protams, man ir par īsu. Rudens slapjdraņķis ļoti nepatīk manai balsij.Sirdsmieram risinājums ir -tumšajā laikā jāiededz sveces ar pareizo aromātu, bet balsij lietus tuvošanās kaitē un balss reaģē. Mairita Kaņepe
Komentāri