“Uz Līgatni tagad atbraucu pensijas dienās. Man arī uz kapiņiem te jāaiziet. Vasarā esmu biežāk, jo tad Egils ir atvaļinājumā un dzīvo savā mājā pie jūras. Citādi jau man tur jāravē, ziemā jākurina un māja jāpieskata. Viņš, kad aizbrauc, tad mēnesi un ilgāk nav Latvijā,” tā Latvijā un pasaulē labi zināmā operdziedātāja Egila Siliņa mamma Nellija. Viņa saka, ka dēla popularitāte un slava kultūras aprindās nekā nav iespaidojusi viņas dzīvi. “Es tāds pats cilvēks esmu kā bijusi. Kaimiņi mani te, Līgatnē, sauc par Nelliju, bet tur, Apšuciemā, jau mani neviens nepazīst. Nē, man nekad nav vientuļi, jo īpašums ir pašā jūras krastā. Cilvēki nav iemācījušies kārtību aiz sevis atstāt, tāpēc arī tie krasta metri jāsakopj. Jāatzīst, ka pie jūras man pat patīk labāk nekā Līgatnē. Nu, ko es te redzu? Ceļu, autobusu un dzērājus, kas apkārt staigā. Man tiešām nepatīk. Egils vienmēr saka – ja grib, darbu var atrast, ja nevēlas dzert, var nedzert. Viņš visu mūžu daudz strādājis. Nu – ja, ka strādājis, jo es no mazotnes pie darba liku,” dalījās Nellijas kundze.
Operdziedoņa māte neslēpj arī pašas un dēla aizraušanos ar dārzkopību. “Arī tad, kad dēla nav mājās, man nav garlaicīgi. Dārzā vienmēr ir ko darīt. Tagad pat skatos, kā 21 roze uzzied. Kamēr tās visas apčubinu! Ļoti skaistas. Un Egils no pasaules atpakaļ vienmēr atgriežas ar kādu podu rokās – jauns krūms, puķe vai kociņš. Tad jāstāda. Pats gan vienmēr izdomājis, kur jaunais labāk ieaugsies, jo viņam uz to ir ķēriens, patīk dārza lietas. Pats, kad vien ir laiks, stādījumus veido.”
Nellijas kundze saka – es priecājos, ka dēliņam labi iet, un kā jau mamma sakrāju visu, ko par viņu prese rakstījusi. Vai labu raksta? “Pagaidām tiešām daudz laba,” tā Egila mamma un steidz rādīt žurnālus, kur Egila fotogrāfijas gan operu lomās, gan paša veidotajā dārzā.
“Es jau tikai Jāņu dziesmas uzdziedu, bet man patīk nopietno mūziku klausīties. Tur jau nevar tā – iet un nodziedāt. Egils, kad ir mājās, katru dienu mācās. Dzirdu visu, ko viņš tur dzied. Tagad gatavojas kādam iestudējumam Cīrihē. Kad atvaļinājums beigsies, tad būšot prom līdz septembra beigām. Nupat bija paredzēts koncerts Siguldas baznīcā, bet dabūja atcelt. Bijām izgājuši dārzā pusdienas paēst, viņam lapsene rokā iekoda. Roka bija kā bluķis, sarkana un spīdēja vien. Un balss aizkrita,” ar mammas gādību balsī pavisam ikdienišķas lietas stāstīja Nellijas kundze un tiešām bija jaušams, ka neatkarīgi no tā, kas ir dēls, mammai viņš ir un paliek bērns. Tas nekas, ka pati atzīst – puikam jau būs 47 gadi un, viņasprāt, sen vairs neesot nekāds jaunais.
Taču Egila Siliņa bērnība un skolas gadi ir pagājuši Līgatnes pilsētā, viņš audzis vienā no barakām, jo mamma vairāk nekā 30 gadus strādājusi papīrfabrikā, fabrikas darbiniekiem šī dzīvojamā platība piešķirta. Nellija neslēpj, ka darījusi pašus melnākos, smagākos darbus. Desmit gadus bijusi papīra masas gatavotāja, drēgnajās telpās sabeigusi veselību, iedzīvojusies muguras sāpēs. Tad pārgājusi strādāt pie papīra gludināšanas, vēlāk arī bijusi šo darbu vadītāja.
Pensijā pēc krietni nostrādātiem gadiem nav varējusi doties, jo pašas gadi pēc likuma to vēl nav ļāvuši. Kad darbs fabrikā bremzējies, Nellija izlēmusi, ka dzīvos pa māju, kops dārzu, turēs lopus.
Dēls tobrīd bija pabeidzis pamatskolu, kultūras darbinieku tehnikumu Rīgā, izgājis armiju, studējis konservatorijā, soli pa solim pamanīts un atzīts, līdz ticis pie spēcīgām operlomām.
“Jaunībā viņš steidzās dzīvot. Visu paspēja. Man ir trīs nu jau pieauguši mazbērni. Izšķīrās gan, bet kā mēs katrs dzīvojam? Un nav brīvam vīrietim vienam jādzīvo. Viņš, starp citu, draudzenes nemaz tā nemaina, kā citi pie mums. Jau ilgu laiku ir kopā ar spānieti. Arī tagad viņi pie jūras atpūšas,” ar apskaužamu vienkāršību un tiešumu Nellijas kundze pāršķirstīja sava vienīgā dēla personiskās dzīves lappuses un lepni piebilda: “Viņam patīk Latvija. Vienmēr saka, ka ir atbraucis mājās. Un arī man te patīk. Nupat sarēķināju, ka 50 gadus esmu Latvijā nodzīvojusi, jo piedzimu Krievijā. Vecaistēvs, kurš bija liels jūras braucējs, kad nokāpa krastā, bija devies turp apgūt auglīgākās zemes. Kad atbraucu mājās, tad 16 gadu vecumā tiku strādāt kolhozā. Kad dēliņš sāka iet skolā, rūpīgi blakus sēdēju un mācījos latviešu valodu.”
Nellijas kundze nepateica vai īsti nezināja, kam dzimtā bijusi tā labākā dziedamā balss, jo vienmēr gribas saprast, kur talantīgi cilvēki rodas.
“Es viena Egilu izaudzināju un visu laiku smagi strādāju. Kad gāju pensijā, tad saņēmu vien 25 latus. Tagad daudzi te dzīvo baraku mājās, jo par tiem labiekārtotajiem dzīvokļiem jau nespēj samaksāt. Kas man no pensijas sanāktu? Ceļa izdevumi, maksājumi, tas arī viss. To es nesaprotu, ka valsts par saviem cilvēkiem nav pagādājusi! Egils jau par savu vecenīti rūpējas, tāpēc es varu brīvi dzīvot. Man noteikti ir palaimējies,” tā Nellijas kundze, sakot, ka te viņai pie loga jau tikai rudbekiju dobe, bet, ja mēs atbrauktu uz Apšuciemu, tad redzētu retus un smaržīgus augus, un dzirdētu arī dēla dziedāšanu, jo viņš nopietnajai mūzikai esot atdevis savu sirdi.
Komentāri