Uz kopīgu tikšanos un atmiņu vakaru pulcējās Cēsu Bērnu un jauniešu centra esošie un bijušie darbinieki, lai atskatītos uz iestādes pastāvēšanas 70 gadiem.
Viesus sagaidīja centra direktors Jānis Vītols un tos, kuri nebija bijuši iestādes pašreizējās telpās, iepazīstināja ar tām, pastāstīja par šī brīža piedāvājumu. Tad svētku zālē atmiņu kamols tika ritināts ilgi un pamatīgi. Apskatei bija izlikti albumi ar senām fotogrāfijām, bet daudziem tādas vēstures liecības bija līdzi, un jau no pirmā tikšanās brīža pāri visam bija kopīgi pavadītais laiks “namiņā”, kā viņi sauc savu bijušo vai tagadējo darbavietu. Atmiņas lidoja cauri gadu desmitiem, atceroties, ka darbība sākusies Palasta ielā, kad tas saucās Pionieru nams, pēc neatkarības atgūšanas turpinājusies “Akmens ligzdā”, kur tas bija Bērnu un skolēnu nams, un tagad jau gadiem – Bērzaines ielā kā Bērnu un jauniešu interešu centrs “Spārni”.
Daudzi no tagadējiem pedagogiem kā bērni darbojušies kādā centra pulciņā. Te savas gaitas sācis arī direktors J. Vītols, kurš atceras, kā mamma aizvedusi uz Cēsu Bērnu un jauniešu centra pulciņu “Reveranss”, kur sagaidījis deju skolotājs Dainis Liepiņš: “Sākums bija sekmīgs, skolotājs uzslavēja, ka man lieliski izdodas “četrstūrītis”. Tas lika apgūt arī citas deju figūras, un tagad, kad no tā laika pagājuši 30 gadi, nekas nav daudz mainījies, “četrstūrītis” tāpat ir manā dienas kārtībā. Mainījušies tikai cilvēki apkārt un redzējums.
Cēsu Bērnu un jauniešu centrs aizņēmis lielāko manas dzīves daļu, tās ir otrās mājas, kas vispirms asociējas ar cilvēkiem, ar kuriem nācies sadarboties. Atmiņā ir tās vērtības, ko iedeva katrs skolotājs. Tās tagad cenšos nodot tālāk. 70 gadi ir liels nogrieznis. Ja uzņēmumi gadu vērtē pēc ienākumiem, mēs varam vērtēt pēc tā, cik daudz audzēkņiem esam iedevuši prieku, gandarījumu, sajūtu, ka izdodas!”
Visilgāk centra vadītājas amatā – 25 gadus – nostrādāja Dzidra Matusēviča. Tas bijis lielu pārdzīvojumu laiks, jo nācies nemitīgi pierādīt, ka interešu izglītība ir ļoti būtiska.
“Valsts līmenī tika skandināts, ka finansējuma nav un kam tāda interešu izglītība vajadzīga,” atceras direktore. “Kopīgi ieguldījām lielu darbu, lai skaidrotu, pierādītu. Gandrīz lielākā daļa no maniem darba gadiem pagāja tādā cīņā, tomēr tas laiks bija ļoti interesants. Man paveicies, ka strādāju šajā iestādē, darbs uzlādēja, deva pozitīvas emocijas.”
Nemitīgi meklēts jauns piedāvājums, lai ietu līdzi laikam. Kad nāca datoru ēra, izveidota datorklase, kad dators kļuva par ikdienas lietu katrā mājā, nācās domāt ko citu.
“Visos laikos centra vērtība bijuši pedagogi, katrs pelnījis pieminekli. Viņu radošās idejas ir apbrīnojamas. Dažkārt var tikai brīnīties, kur tās rodas !
Man prieks par jaunajiem pedagogiem, liela daļa ir mūsu bijušie audzēkņi. Kad vajadzēja atrast pedagogu, vispirms to meklējām audzēkņu vidū, tā atradām Jāni Vītolu, kurš bija dejojis pie Daiņa Liepiņa. Kad Dainim vajadzēja maiņu, uzrunājām Jāni, tolaik vēl studentu. Viņš teica, ka atnāks tikai uz brīdi, bet tagad ir kļuvis par īstenu mūsējo. Paaudžu maiņa dod ticību, ka ir nākotne!”
Katrs viesis gatavs stāstīt, atcerēties, jo katram ar darbu “namiņā” saistās tikai pozitīvas atmiņas. Visi saka, ka nav skaitītas stundas, jo katram tas bijis sirds darbs. Līga Ciemiņa, kura centrā nostrādājusi 13 gadus, uzsver, ka pasākumu rīkošanā iesaistījušies visi skolotāji, visiem bijis svarīgs rezultāts: “Bija laiks, kad rīkojām visa Cēsu rajona skolēnu pasākumus, pie mums labprāt gribēja rīkot arī valsts mēroga notikumus. Rīkojām konkursus, kas saistās ar dziedāšanu, dejošanu, runāšanu, arī izklaides pasākumi, kopīgi to paveicām vislabākajā līmenī!”
Īpaši tika akcentēti cilvēki, kuri pelnījuši apzīmējumu – leģenda. Viņu vidū Dz. Matusēviča, arī direktore Zinta Medne, lidmodelisma pulciņa vadītājs Alfrēds Dubaņēvičs, ko visi pazīst kā Fredi, motopulciņa vadītājs Alfrēds Simsons un vēl vairāki, kuri atstājuši paliekošus nospiedumus “namiņa” dzīvē.
Komentāri