Pusaudžu rehabilitācijas kolektīvs “Saulrīti” atzīmēja 15 gadu darba jubileju.
Rehabilitācijas iestādē visbiežāk līdzēts četrpadsmit, sešpadsmit gadus veciem pusaudžiem, kuri nonākuši alkohola un narkotisko vielu atkarībā, kuri nav apmeklējuši skolu, bijuši ar dažādiem uzvedības traucējumiem.
“Likās, ka esam ļoti vajadzīgi, tāpēc darbu sākām un turpinājām. Bijām taču pirmā un tolaik vienīgā šāda tipa palīdzības iestāde valstī. Bērni te pavadīja pusotru, divus gadus, kļuvām par viņu otru ģimeni, par mājām. Šeit bija un joprojām ir tā dzīvā dzīve, kurā pusaudži atklāj sevī kaut ko labu,” sacīja Alda Birkenberga, kura rehabilitācijas kolektīva darbu vadīja 12 gadus.
“Saulrīti” darbojas kā Straupes narkoloģiskās slimnīcas struktūrvienība un finansējumu saņem no valsts, un valsts apmaksā arī atkarīgā rehabilitācijas kursu.
Piecpadsmit gados rehabilitācijas kolektīvā palīdzību meklējuši apmēram tūkstoš pusaudži no visas Latvijas, kuri pat 14 gadu vecumā bija kļuvuši atkarīgi no narkotiskajām vielām vai alkohola.
“Viņu atrašanās šeit ir izdevīga sabiedrībai. Būdami narkomāni, brīvībā viņi izdarītu noziegumus, zagtu, laupītu. Šeit viņi atgūst prātu,” iestādes lietderību pamatoja Straupes narkoloģiskās slimnīcas saimnieciskais direktors Pēteris Kuprēvičs un piebilda, ka pa šiem gadiem Straupes slimnīcā nav nācies ārstēt nevienu “Saulrītos” kādreiz dzīvojošo pusaudzi.
Svinību reizē kopā pulcējās kādreizējie palīdzības saņēmēji, atzīstot, ka dzīve “Saulrītos” bijis kā atspēriena punkts, lai rastu risinājumu problēmām un redzētu jaunus mērķus.
“Tūlīt būs četri gadi, kopš narkotikas nelietoju. Es to neslēpju, arī nelepojos. Tieši šeit es ieraudzīju, ka dzīvē daudzas lietas ir tik svarīgas. Vispirms jau ģimene, darbs, vaļasprieki,” sacīja Edīte, kura nebaidās atzīties, ka narkotiku atkarība bijusi ļoti smaga, viņa joprojām saka, ka ir narkomāne, kas nelieto, un apmeklē atkarīgo grupu nodarbības, lai sevi pasargātu. Edīte, Karīna, Signe un Romāns bijuši grupas biedri “Saulrītos” un visi kā viens atzīst, ka sarkanajā ķieģeļu mājā jūtas kā pie savējiem. Viņi pat atzīst, ka “Saulrītos” bijuši laimīgi.
“Mūžsenais mūsu pluss, ka te ir ģimeniska vide. Te ir 24 vietas, tātad palīdzam mazam bērnu skaitam vienlaikus. Te ir sirsnība. Racionāli vērtējot, lai darbu uzlabotu, pašlaik daudz mācāmies, saliedējam darbinieku komandu, lai būtu vislabākais rezultāts,” uzsvēra rehabilitācijas kolektīva vadītāja v.i. Sanita Strazdiņa.
Kolektīvs darbu turpina, atzīstot, ka valstī joprojām tomēr nav sakārtota sociālā darba organizācija, kas līdzētu daudzus atkarīgos bērnus no viņu dzīvesvietām nogādāt palīdzības centros. “Saulrītu” ļaudis ir pārliecināti, ka bijuši un arī turpmāk diemžēl būs vajadzīgi.
Komentāri