Sarunā Vecpiebalgas psihoneiroloģiskās slimnīcas valdes priekšsēdētāja vietniece, starpnozaru sadarbības biedrības “Daiva” valdes priekšsēdētājas vietniece Inese Zārdiņa sabiedrību nedala veselajos un slimajos, bet viņa institūcijā, kur rūpējas par cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem, nostrādājusi 25 gadus, tāpēc zina, kā mainījusies šo cilvēku aprūpe, kā mainījusies sabiedrības attieksme. Viņa sarunā nosauks dažus plusus un daudzus mīnusus, kas ļauj apgalvot, ka sociālās aprūpes sistēma valstī ir tikai pusgatava vajadzīgām pārmaiņām. Nav arī jāslēpj, ka šo sarunu iniciēja pirms pāris nedēļām Alsungā, “Reģu” pansionātā notikusī traģēdija.
– Ko kolektīvā pārrunājāt par “Reģos” notikušo?
– Mēs ļoti pārdzīvojām, jo ar tādiem pašiem cilvēkiem strādājam. Darbinieki daudz savā starpā runāja par to, kā būtu, ja pie mums kas tāds notiktu. Kā būtu jārīkojas? Runājām par evakuāciju, kur atrodas visu durvju atslēgas, vai katram no personāla tās pieejamas. Kā evakuēt guļošos pacientus. Izdomājām pat, kur zvanītu. Notikums ir negatīvs, šausmīgs, bet tas lika domāt. Ikdienā par tādām lietām neaizrunājamies.
– Jums arī ir liela veselības aprūpes iestāde, kurā pašlaik uzturas vairāk nekā 70 vieglāk un smagāk slimi pacienti.
– Negribas jau mest akmeni mūsu sistēmas lauciņā, bet, gribot negribot, tas ir jādara. Viens cilvēks nevar evakuēt 90 cilvēkus. Labi, tā ir nolaidība, ka viņa (darbiniece, kura dežurēja naktī Alsungas pansionātā –I.K.) aizsnaudusies, bet, ja tā tas nebūtu bijis… Tā evakuācija vienalga nebūtu iespējama. Es uzskatu, ka tādos augstākos līmeņos nav pārdomātas lietas, cik darbinieku vajag, lai kvalitatīvi aprūpētu mūsu kontingenta pacientus. Cilvēki ar psihiskās veselības traucējumiem ir smags kontingents. Par daudz lielas ir garīgās veselības aprūpes institūcijas, par daudz cilvēku atrodas vienuviet. Arī pie mums ir viena palāta, kur joprojām dzīvo pieci pacienti. Tas ir par daudz. Viņiem šauri, taču tas apgrūtina arī aprūpi.
– Ko darīt?
– Tas ir plašs jautājums. Risinājums ir pusceļa māju celtniecība, grupu dzīvokļu atvēršana, taču tā lieta ir jāskata kopumā. Jābūt sistēmā pakāpenībai. Vajadzētu būt tā, ka veselības aprūpe nav tik strikti nodalīta no sociālās jomas. Kad cilvēks griežas pēc palīdzības pirmoreiz, kaut vai pie psihiatra, būtu jāpieslēdzas sociālajam darbiniekam, lai varētu raudzīties, kas ar klientu tālāk notiek, kādas vajadzības. Bet sociālo darbinieku mums katastrofāli trūkst. Psihologu pieejamība nav pietiekama. Bieži tas ir maksas pakalpojums. Kas jādara? Jāveido dienas centri pilsētā, lai būtu, kur šiem cilvēkiem aiziet, lai būtu ar ko nodarboties. Svarīgi, lai cilvēki paliek sabiedrībā, nevis viņus izolē un tad domā, kā viņus no jauna integrēt.
– Jūs darbojaties arī starpnozaru sadarbības biedrībā “Daiva”. Organizācijā, kura aizstāv garīgi slimu cilvēku vajadzības un tiesības, iesaistās projektos, sniedz ieteikumus institūcijām. Jūs uz-klausa?
– Institūcijās visu ļoti labi saprot, bet viss atduras pret finansējumu. Situāciju nevar atrisināt ne rīt, ne parīt. Tam būs vajadzīgi vairāki gadi. Sistēma ir jāsakārto. Ļoti lēnām un pamazām jautājumus risina, jo iniciatīva nāk no pašām aprūpes iestādēm kaut ko uzlabot, piebūvēt, paplašināt. Arī mūsu darbinieki strādā ar lielu entuziasmu.
– Bet kā vajadzētu būt?
– Vajadzētu būt visaptverošai programmai valsts līmenī, valdības idejām.
-Vai valsts būtiskām izmaiņām sociālajā sfērā ir gatava?
– Daudz jāmaina. Varbūt, ka nav arī gatava. Klausījos Dombura diskusiju “Kas notiek Latvijā?”, tika teikts, ka valdības koalīcijas programmā no piecpadsmit punktiem neviens neietvēra sociālo jomu. Nav šāda punkta, lai tiktu pievērsta pastiprināta uzmanība. Bet joma jau neskar tikai mūsu kontingenta cilvēkus, bet attiecas arī uz cilvēkiem ar īpašām fiziskām vajadzībām, uz bērniem, kuri ārpusģimenes aprūpē, arī ģimenēm, kas sociālo darbinieku redzeslokā, vecajiem cilvēkiem, pensionāriem, kuri, manuprāt, arī atstāti novārtā. Sistēmā nav kopēja skatpunkta, kā jautājumus risināt.
– Bet arī nevalstiskās organizācijas izstrādā stratēģijas, akcentē lietas, kas jārisina. Pieminējāt dienas centrus, darba vietu izveidošanu cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem.
– Jau pirms vairākiem gadiem uzsvērām aprūpes pēctecības lomu, lai klients justos labi, lai būtu speciālistu uzraudzības lokā. Teicām, ka jāveido alternatīvās aprūpes institūcijas, dienas centri, subsidētās darba vietas. Ja runāju par garīgajām slimībām, tad to hroniskums sekmē izmaiņas personībā. Tam seko, ka cilvēki zaudē darbu, nav ienākumu, zaudē dzīvesvietu. Psihoneiroloģiskajā slimnīcā padomju laikos bija pieraksta vieta. Tas nav pareizi. Ja šis cilvēks no sākuma būtu sociālā darbinieka rokās, ja risinātu nodarbinātības jautājumus, būtu pareizi izmainīts darba režīms?
– Jūs tiešām pieļaujat, ka darba devēji ir šādi pretimnākoši?
– Nav, bet arī ar viņiem jāstrādā, jāskaidro. Tagad gatavojos semināram, kur runa būs tieši par nodarbinātības veicināšanu. No mūsu pacientiem projektā piedalās jau seši cilvēki, ir izveidotas darba vietas slimnīcā. Divi strādā kopā ar dārznieku, divi pie māsas saimnieces -lāpa un šuj. Divi darbojas galdniecībā, pieremontē mēbeles. Aicināsim uz sarunām arī uzņēmējus, lai risinātu nodarbinātības jautājumus. Bet, runājot par alternatīvo aprūpi, labs piemērs ir Valmieras rajona pansionāts “Rūja”, kur izveidota pusceļa māja. Diemžēl daudz pašvaldību, kuru teritorijā būtu līdzīgas iespējas, arī cita alternatīvā aprūpe, grūti nosaukt.
– Kāds ieguvums no alternatīvās aprūpes slimajiem cilvēkiem?
– Viņš nav mājās, četrās sienās. Ar mūsu kontingenta cilvēkiem ir tā, ka ne visus var laist vienus uz ielas, var pazust. Dienas centrā viņš ir sabiedrībā, cilvēkos. Tuvinieki viņu no rīta atved uz dienas centru, vakarā izņem. Pa dienu strādā speciālisti, notiek atbilstoša vajadzībām rehabilitācija. Pie dienas centra var būt izveidotas subsidētās darba vietas, kur cilvēki kaut ko lietderīgu pa-veic.
– Pieminējāt tuviniekus. Cik daudz rūpju atstājam uz viņu pleciem?
– Attieksme ir divējāda. No vienas puses, tiešām jārūpējas par savu slimo tuvinieku, viņš jāaprūpē. Kāpēc tik daudz cilvēku atrodas šajās institūcijās, ja ir tuvinieki, mājas? Ir, kas vairs nespēj savus mīļos aprūpēt, tas prasa ārkārtīgu emocionālu piepūli. Tuvinieki psiholoģiski izdeg. Institūcijas ir pār-logotas, arī mūsu slimnīca. Pacientu ir par daudz. Nav nevienas šāda tipa iestādes, kur būtu brīvas vietas. Pacienti stāv garās rindās, tuvinieki zvana, meklē vietas. Tāpēc izeja būtu alternatīvā aprūpe. – Tas nozīmē, ka garīgi slims cilvēks ir ciešākā saskarsmē ar sabiedrību. Cik sabiedrība tam gatava?
– Padomju laikos “nebija” šādu cilvēku. Viņus izolēja, iestādes, kur viņus ārstēja, viņi uzturējās, bija slēgta tipa. Restoti logi, iežogota teritorija… kaut kas no šiem stereotipiem joprojām saglabājas, bet ko-pumā attieksme mainās. Mūsu pacienti iet uz veikalu, pie friziera, uz baznīcu. Cilvēki vairs tam nepievērš uzmanību. Tagad neesmu dzirdējusi nievājošas runas par mūsu pacientiem, mūsu iestādi. Man liekas, ka tieši Vecpiebalgas sabiedrība ir kļuvusi atvērtāka, bet plašāka sabiedrība baidās. No kā cilvēks baidās? No nezināmā. Līdz ko to iepazīst, tā izrādās, ka nav no kā bīties.
-Kādreiz teica, ka trakie un trakomāja, tagad tā nemaz nedrīkstētu. Sabiedriskās organizācijas runā arī par šādi slimo cilvēktiesībām?
– Viņu cilvēktiesības ir tieši tādas pašu kā mūsu, kā paši sakām, normālo. Ir tiesības uz dzīvojamo platību, tiesības uz izglītību, darbu, veidot ģimeni. Tiesības saņemt veselības, sociālo aprūpi. Tiesības uz visu privāto.
– Un tomēr viņi atšķiras…
– Es vienmēr saku, ka mēs ne ar ko neatšķiramies. Kā? Mēs taču arī varam nopietni saslimt. Piemēram, ar hronisku sirdskaiti. Vajadzīga ilgstoša, nopietna ārstēšana? Vajadzīga. Tāpat ir ar psihiskajām kaitēm.
– Bet sakām taču, ka šiem cilvēkiem ir sava pasaule, mums mūsējā? Ko tad nozīmē šis jēdziens?
– Viss ir saistīts ar saslimšanas specifiku. Visbiežāk simptomātika liek savādāk uztvert pasauli. Un savā savādajā pasaulē jādzīvo. Te strādājot, mēs tās lietas saprotam un pieņemam, ka viņi tādi ir.
-Ko jūs esat iemācījusies, šeit strādājot?
– Mēs visi kolektīvā esam ļoti empātiski. Viņu dzīves mūs ļoti iespaido, bet ar laiku šajā jomā strādājošie iemācās palīdzēt, atbalstīt, uzklausīt, bet nepārdzīvot viņu dzīvi. Esmu iemācījusies nepielaist viņu problēmas sev tuvu klāt.
– Pēc Alsungas traģēdijas turienes draudzes mācītājs sacīja, ka bojā gājusi liela daļa viņa draudzes. Teicāt, ka arī jūsu pacienti nereti iet uz baznīcu…
– Iet uz baznīcu, un mācītājs brauc pie mums. Viņiem ir vēlme parunāties, paklausīties, gūt garīgumu. Mums taču pašiem, aizejot uz baznīcu, iestājas miers, pārdomas, mācītāja runa mūs aizrauj. Viņiem ir tieši tāpat. Atkal nonākam pie tā, ka mūs tā nevar sadalīt.
– Kāpēc tomēr viņus saucam par Dieva dotiem cilvēkiem?
– Ja runājam par pasaulīgām un garīgām lietām, tad es vienmēr saku, ka viss notiek tā, kā tas ir. Ir lietas, kuras nevaram ietekmēt. Mēs nevaram ietekmēt to, lai šādu cilvēku mums sabiedrībā nebūtu. Viņi mums doti, mums, kas sevi saucam par normālajiem, lai no viņiem kaut ko mācītos. Lai mēs mācītos līdzjūtību, sniegt atbalstu, palīdzību, lai mācītos mīlēt. Mīlēt cilvēkus, jo visi esam mīlestības cienīgi.
Komentāri