Ir vismaz trīs iemesli, kāpēc, aplūkojot jaunāko grāmatniecībā, jāatsaucas uz rakstnieces L.Muktupāvelas devumu. Šie jaunumi tika pārrunāti arī rakstniecei novembrī tiekoties ar lasītājiem Cēsīs.
Latviešu biogrāfisko romānu klāstā joprojām uzmanības centrā ir L. Muktupāvelas grāmata “Mīla. Benjamiņa” par izdevēju, miljonāri Emīliju Benjamiņu. Bibliotēku biedrība nākusi klajā ar paziņojumu, ka šogad lauku bibliotēkās grāmata no oriģinālliteratūras izdevumiem kļuvusi par pašu lasītāko. Tā ir pieprasīta arī grāmatnīcās, tāpat kā šogad L.Muktupāvelas un Arņa Terzena kopīgi veidotā grāmata “Tas notiek Latvijā” – dokumentāli stāsti par Latvijas lauku dzīvi.
Ar kultūras darbinieku viedokļu dueli presē šoruden klajā nāca ļoti oriģināla grāmata “Hermanis. Naumanis. Latviešu stāsti”. Grāmatā izmantots L.Muktupāvelas stāsts “Nora” par latviešu strādnieci Īrijā. Strīda laikā L.Muktupāvela presē aktīvi aizstāvēja stāstu rakstniekus, kuru veikums tika pretnostatīts aktieru pierakstītajiem dzīvesstāstiem. Tos vairākas sezonas var skatīt Jaunā Rīgas teātra izrādēs “Latviešu stāsti”.
Vasaras beigās rakstniece strādājusi pie savu stāstu krājuma izveidošanas. Grāmata nāks klajā pavasarī. „Mani stāsti ir par mīlestību. Par to kā iemīlēšanās pārvērš cilvēku, liek justies laimīgam, pacilātam, izjust veiksmi un radīšanas prieku. Cilvēks var lidot, kļūstot līdzīgs putnam, sajust tādu enerģiju, ka var pārpeldēt bīstamākās vietas, ” cēsniekiem aizrautīgi stāstīja Laima. No grāmatā iekļautajiem stāstiem daži ir jau publicēti, bet stāsts par ziloni pagājušā gada prozas lasījumos klausītāju vērtējumā ieguva 1. vietu. Autorei par to pienācās neaizmirstama balva – ceļojums uz Maltu. “Tur satikos ar rakstniekiem no Somijas un Velsas. Mums bija kāds uzdevums – aprakstīt, ko redzam šai salā starp Āfriku un Sicīlijas salu. Tā tapa vēl viens stāsts – par jūtām un uztveri.”
Ap grāmatas „Hermanis. Naumanis. Latviešu stāsti” iznākšanas laikā sacelto jezgu ap septiņiem rakstniekiem, kuriem īpaši lūgts uzrakstīt stāstus šai grāmatai, rakstniece saka tā: “Nevienam nenāca prātā rakstnieku sacerēto iestudēt, kā bija ar pārējiem stāstiem. Mēs, rakstnieki, tikai izraudzījāmies aktierus, kuri stāstus varētu nolasīt. Es stāsta varonē Norā saskatīju Regīnu Razumu. Viņa spētu iejusties kā 30, 40, tā arī 50 gadnieces lomā, kad sieviete jau var teikt, ko domā, un nebaidīties no pateiktā. Grāmatas atvēršanā režisors Alvis Hermanis rakstnieku devumu novērtēja kā nedzīvāko šai grāmatā, nosaucot stāstus par tehnoloģiski radītiem. Manuprāt, nav tik traki. Rakstnieki gan apvainojās un es cunftes brāļus metos aizstāvēt.”
Cēsniekiem L.Muktupāvela skaidroja, kā cilvēks jūtas, kad raksta. Viņa šīs izjūtas salīdzināja ar dabas parādībām, ar vilkaču motīvu – “līdzcilvēkiem viens posts un nemierīga dzīvošana” blakus rakstniekam, kas ar visu sirdi un dvēseli iejūtas tēlos. Par šīm izjūtām topošajā grāmatā vēstīs arī viens no mīlas stāstiem.
„Es saucu: „Manis nebūs”. Kur būsi? Sevī. Kad kļūstu par rakstnieci, es neko neredzu, aizdodos vilkačos. Tad manis citiem nav. Kad bērni mani ierauga rosāmies pa virtuvi, gatavojot ģimenei krājumus trīs dienām, viņi sāk izturēties kā pret slimo. Mamma atkal rakstīs. Atkal kāposti. Kad mani savā varā paņem aprakstāmie tēli, es sāku palikt nemierīga, kā vilki uz pilnmēnesi. Tad pastiprinās visas maņas, bet ģimenei manis nebūs. Es esmu rēgs, kas slīd pa māju,” izjūtas atainoja autore. “Kad strādāju, ir tā – dzirdu: divi sarunājas, un manas rokas tik spēj pierakstīt. Aprakstāmie reizēm apgriež citādāk manis izdomāto scenāriju. Viss notiek pēc klasiskiem vilkaču motīviem. Kad raksti, tad nedrīkst iztraucēt, jo tad notiek atgriešana realitātē. Vardarbīgi. Es esmu vilka ādā. Radīšanas acī. Piesedzos ar vilka ādu.”
Vēl L.Muktupāvela atradusi citu spilgtu salīdzinājumu un teic, ka rakstnieks reizēm ir kā āzis dārzā – šķin dārzeņus uz nebēdu. “Nekas viņam nav svēts – ne radu kāzas, ne bēres. Uz līdzenas vietas aprakstīs stāstā. Pēc tam atliek taisnoties, ka aprakstītais ir sabojātās fantāzijas augļi.” Arī literārā pseidonīma pieņemšanu viņa nosauc par ieslēpšanos literārā vilka ādā. Pati to izmantojusi, izmantojot vīrieša vārdu, un izvēli komentē tā – vīrieši par uzdrīkstēšanos vienmēr saņems mazāk kritikas, nekā sievietes.
Vai mūsdienās rakstnieks ar savu darbu var kļūt par miljonāru? Šādu retorisku jautājumu sev uzdeva Laima un arī atbildēja: “Esmu rakstījusi par miljonāri Benjamiņu un zinu, ka laicīgā manta palika, bet pati mūža galā viņa saņēma sešus dēļus un baltu palagu. Mani vairāk interesē, vai rakstnieks var iegūt kaut ko no tā, kas parastam cilvēkam nav pieejams?” Fantazēšana par to Laimu domās atkal aizvedusi uz Benjamiņu namu Rīgā, kur tagad ierīkota ļoti glauna viesnīca. “Es izdomāju, ka gribu tur reizi desmit gados pavadīt vienu nakti – no 20. uz 21. janvāri, kad ir mana dzimšanas diena, Benjamiņu namā paēst vakariņas un ieturēt brokastis. Teicu, ka vēlos to arī pēc gadiem, neatkarīgi, kāda tobrīd būs valsts iekārta un kas būs nama saimnieki. Vēlējos atļauties to, par ko citi tikai sapņo, bet viesnīcnieki, pēc kuru lūguma sadarbojos viesnīcas reklāmas izdevuma sagatavošanā, jutās ļoti pārsteigti par tādu manu kaprīzi.”
Lai gan grāmata par Emīliju Benjamiņu ir tautās, notikumi ap to rakstniecei nebeidzas: “Man būtiskas ir cilvēcīgās attiecības, tāpēc, rakstot grāmatu, interesantākās izrādījās tikšanās ar Emīlijas laikabiedriem. Briesmīgākais, ka daudzas notika jau pēc grāmatas tapšanas. Tikai tad uzzināju par vairākiem cilvēkiem, kas Emīliju zinājuši vai pazinuši. Bet tā jau notiek.
Joprojām jūsmoju, cik spēcīgs ir mīts par viņu – par divdesmit Emīlijas labajiem gadiem. Tas joprojām mūs uzrunā. Varbūt tāpēc, ka arī naudu pelnīt ir dieva dots spēks un enerģija? Stāsts par Emīliju vēl nebeidzas.”
Komentāri