
Z/s „Uplejas” saimnieks Dainis Kārkliņš atzīst, ka īpaši daudz darīšanu pagasta centrā nesanāk. Drīzāk brauc uz Cēsīm un nokārto visu nepieciešamo.
„Nemaz īsti nezinu, kas centrā notiek. Arī pagastmājā nekādas daudzās darīšanas nav jākārto. Kādreiz biju deputāts, tad braucu. Tagad man nav tur ko darīt. Ir sava saimniecība – 36 govis un vēl bariņš jaunlopu,” saka Dainis un stāsta, ka nopietnai saimniekošanai pievērsies jau pirms 11 gadiem.
„Sūdzēties nevaru. Piena naudu maksā regulāri. Bet viegli jau noteikti nav. Ceļos no rīta četros, izslaucu govis, ķeros pie saimniecības darbiem. Vasarā ir vieglāk, ziemā smagāk, kad lopi pa kūti nīkst. Taču biju nolēmis saimniekot un paplašināties. Nokārtoju Eiropas naudu, domāju, būvēšu jaunu kūti. Bet tagad krīze un banka kredītu vairs nedod. Viss apstājās,” saka Dainis un atklāj, ka lopu skaita ziņā ir lielākās z/s īpašnieks pagastā. Viņš droši saka, ka neatkarīgi no elektrības vai gāzes cenu sadārdzinājuma spēs izdzīvot.
„Grūtāk būs tiem, kuri dzīvo pilsētā. Man ir sava māja, mežs, malka, piens, kartupeļi un viss pārējais. Mani nemaz dzīve pilsētā neinteresē. Ko tur darīt?” ar smaidu sejā jautā Dainis un atzīst, ka neatbalsta novadu reformu, jo tai vienkārši nesaredz jēgu.
„Kas mainīsies? Es tepat vien dzīvošu. Arī par lauku attīstību nav ko sapņot. Krievu laikā apvienoja kolhozus. Tie, kuri bija nomalē, arī tur palika un pamazām izmira. Tagad būs tāpat. Vai tad no Kaives kāds deputāts tiks Cēsu domē? Nemūžam. Vai tad pagastā radīsies jaunas darba vietas un ražotnes? Kam mēs esam vajadzīgi? Kādreiz Kaive bija rosīgs pagasts. Bija dzirnavas, krogs, daudz lielu saimniecību, piena savāktuve un kas tik vēl ne. Tagad nekā vairs nav. Viss iznīcināts. Kolhoza laikā pagastā bija tūkstotis iedzīvotāju, tagad – 400. Bija pilnas mājas, tagad tās lielākoties stāv tukšas,” vērtē zemnieks un atklāj bažas par to, ka arvien vairāk ārzemnieku iekāro Latvijas zemi.
„Ja turpināsim zemi pārdot ārzemniekiem, te vispār nekas vairs nebūs. Tepat kaimiņam norvēģis izšmauca zemi. Mums jau vairs nav brīvas Latvijas. Mēs brīvi būtu tad, ja pašiem būtu sava zeme. Bet to pamazām pārdodam ārzemniekiem. Tagad jau pat karu nevajag. Atnāk kāds ar lielu naudu, un mēs visu pārdodam. Teikšu godīgi, neticu, ka mūsu valstij vispār ir nākotne. Tur augšā tikai rauš un rauš. Par tautu neviens nedomā. Ilgtermiņa politikas valstij nav,” domās dalās Dainis un atklāj, ka depresīvās domās iegrimt negrasās.
„Man ir rokas un kājas. Tik strādāt vajag. Kas mums kaiš? Varbūt pārāk daudz gaužamies, lai arī nemaz tik traki nav. Varbūt pārāk izlepuši esam. Strādāt vajag. Jaunatne arī – viņiem uzreiz lielu naudu vajag. Bet uz priekšu jāiet pamazām. Kā tajā anekdotē – ērglis uzlido uz klints gala un skatās – gliemezītis priekšā sēž. Viņš prasa – kā tu te tiki? Gliemezītis atbild – ar līšanu. Līdu, līdu, kamēr uzlīdu,” smejot stāsta „Upleju” saimnieks.
Komentāri