Aizvadīta pirmā darba birža, kurā Cēsu novada uzņēmēji varēja piedāvāt darbu ukraiņiem, kuri apmetušies novadā.
“CATA” otrā stāva foajē kļuva par tikšanās vietu darba devējiem un darba ņēmējiem. Vakances piedāvāja A/s “Cēsu alus”, Cēsu klīnika, “Wenden furniture”, Līgatnes rehabilitācijas centrs, Līgatnes vīna darītava, “Villa Santa”, “Beātus”, vēl vairāki liekāki un mazāki uzņēmumi.
“Wenden furniture” meklēja darbiniekus ražotnei Jaunpiebalgā. Šobrīd uzņēmums piedāvā dzīvot Cēsīs un katru dienu nogādāt uz darbu Jaunpiebalgā. Ja darbs iepatīkas, uzņēmums palīdzēs atrast dzīvesvietu Jaunpiebalgā.
Līgatnes rehabilitācijas centra piedāvājums plašs, vajadzīgi darbinieki virtuvē, gidi pazemes bunkuram, vakances ir citās profesijas, piemēram, darbs fizioterapeitam. Vienīgā problēma, ka nevar piedāvāt dzīvošanu uz vietas, tāpēc jācer, ka interesi izrādīs Līgatnē izmitinātie ukraiņi, vai arī kāds būs gatavs braukt no Cēsīm. Vismaz vienai vakancei darba ņēmējs drīz atradās. “Druva” satika Ļenu, kura Ukrainā dzīvojusi netālu no Odesas, pirms divām nedēļām nonākusi Latvijā, dzīvesvietu atradusi Līgatnē un ar prieku pieņēmusi rehabilitācijas centra piedāvājumu.
“Man ir mazi bērni, naudu iztikšanai vajag, tāpēc bija īpašs prieks, ka izdevās tikt pie darba. Īpašs pluss, ka dzīvoju netālu, nebūs problēmu ar nokļūšanu,” teica Ļena.
Darbu aprūpētājiem piedāvāja SIA “SP Labāka Rītdiena”, kas nodrošina sociālās aprūpes pakalpojumus Sērmūkšos, Mārsnēnos, drīz vēršoties filiāle arī Cēsīs. Viņu piedāvājumā pluss esot tāds, ka var piedāvāt dzīvesvietu tur, kur cilvēks strādās.
Potenciālo darba meklētāju bija daudz, pie daža darba devēja pat veidojās rindas. Vairāki uzrunātie ukraiņi atzina, ka savā profesijā, visticamāk, darbu neatradīšot, bet gatavi izskatīt visus piedāvājumus, jo nauda dzīvošanai jāsāk pelnīt.
Jurijs Ukrainā bijis liela uzņēmuma vadītājs, iespējams, viņa zināšanas kādam varētu noderēt. Vienīgais šķērslis, ka nepārvalda latviešu valodu, bet varot komunicēt krievu, angļu valodā.
Viktorija no Kijevas strādājusi valsts iestādē, Ukrainas pensiju fondā: “Varētu strādāt sociālajā sfērā, jo zinu, ka Latvijā, arī Cēsīs, no Ukrainas ierodas cilvēki pensijas vecumā, iespējams, vajag palīdzību. Latvijā ieradāmies kopā ar meitu, bet ļoti ceram, ka samērā drīz varēsim atgriezties. Taču, kamēr esam te, negribas sēdēt bez darba, negribas iztikt no pabalstiem, lai tiek tiem, kuri nevar strādāt.”
Īpaši skaudrs stāsts bija Irinai, kura Latvijā ieradusies no tik ļoti cietušās Mariupoles. Kara sākumā dzīvojuši cerībās, ka tas īslaicīgi: “Domājām, būs kā 2014. gadā – vienu dienu pašaus un viss beigsies, tiešām neticējām, ka viss izvērsīsies tik smagi un traģiski.”
Viņas māja apšaudē iekļuvusi 4.marta naktī. Irina stāsta: “Biju tam gatava, saģērbusies gulēju gaitenī. Kad mājai trāpīja, aizbēgu no tās, ietinusies tikai segā, ar somiņu rokā, un kopā ar mani abi kaķi. Vairākas dienas tvērāmies bumbu patvertnē, nemitīgi dzirdējām un jutām bumbu sprādzienus. Īpaši intensīvas apšaudes laikā stāvējām un lūdzāmies, lai mūs pasargā, lai bumba netrāpa tieši ēkai, zem kuras slēpāmies. 15.martā uzzinājām, ka mūsu karavīri iznīcinājuši posteni, kas sargā izkļūšanu no pilsētas, tad pa ceļu gar jūru, kur tik ļoti nešāva, devāmies prom. Kolonā bija aptuveni 2000 mašīnu.”
Veiksmīgi nokļuvusi Polijā, tur viņu sameklēja vīrs un atveda uz Latviju, jo ir latvietis, cēsnieks. Arī Irina par savu dzīvesvietu turpmāk uzskatīs Latviju, Cēsis. Ukrainā viņai bijis apbedīšanas bizness, tagad viss zaudēts, bet gatava sākt visu no jauna.
“Esmu gatava strādāt apkalpojošajā sfērā, man piedāvāja darbu viesnīcā, un to pieņēmu. Gribu te sākt dzīvi no jauna, bet Mariupole man vienmēr paliks sirdī,” stāsta Irina.
Par plašo darba piedāvājumu patīkami pārsteigtas bija Ira, kura Kijivā bijusi skolotāja, un Nastja, kura strādājusi kafejnīcā.
“Mēs, ukraiņi, esam strādīga tauta, darba nebaidāmies, protams, smagu fizisku darbu negribētos, var nepietikt spēka. Esam gatavas izskatīt visus piedāvājumus, piedāvājums te tiešām ļoti plašs. Nemākam latviešu valodu, bet mācīsimies. Gribam nopelnīt ne tikai dzīvošanai, bet arī mājupceļam, jo noteikti atgriezīsimies Ukrainā.”
Novada pašvaldības Attīstības nodaļas uzņēmējdarbības attīstības projektu vadītāja Sabīne Metāla, kura organizēja šo darba biržu, atzina, ka pirmā reize vērtējama kā veiksmīga, jo interese bijusi gan no darba devēju, gan darba ņēmēju puses.
Komentāri