Plānojot ceļojumus, Bosniju izvēlēsies vai nu drosmīgie, vai ziņkārīgie. Pat tiem, kas neinteresējas par politiku, atmiņā vispirms ir pilsoņu karš 90. gados, kurā bija trīs iesaistītās puses – serbi, bosnieši un horvāti.
Bosnija un Hercegovina ir mazāka par Latviju – tikai 51 000 km². 2007. gadā te bija četri miljoni iedzīvotāju. Šobrīd valsts ir sadalīta trijās nosacītajās daļās. Katrai ir sava pašpārvalde, prezidents un vēl kopīga valdība ar kopīgo prezidentu. Himnai nav vārdu, jo nevar vienoties par tekstu un valodu. Prezidentus ievēl pēc tautības, atbilstoši pēc termiņa nomainot. Valstī ir vienota naudas sistēma – Bosnijas konvertējamā marka jeb „kilometrs”, ko saīsinājumā tā arī raksta – km.
Visi vienā katlā
Dienvidslāvija izveidota pēc I Pasaules kara, apvienojot daudzas teritorijas ar atšķirīgām varas, reliģiskajām un ekonomiskajām interesēm. Sadalīšanas un atdalīšanās process 90. gados bija visai agresīvs. Lai gan tās ir etniski ļoti tuvas tautas ar līdzīgu valodu un tradīcijām, tomēr nekādi nespēj saprasties un piedot. Aktīva karadarbība ir pārtraukta kopš 1995. gada, bet paši bosnieši atzīst, ka miera līgums nav pilnībā taisnīgs, kaut arī joprojām darbojas. Sekojot augusta notikumiem Gruzijā, daļa vietējo atzina, ka ir Krievijas pusē. Dažiem likās, ka nu būtu bijis īstais laiks arī viņiem turpināt iesākto Balkānu sadalīšanu un atdalīšanos.
Bosnijas horvāti vairākums ir katoļticīgie, serbi ir pareizticīgie, bet bosnieši jeb musulmaņi ir slāvu cilts, kas turku jūga laikā pieņēma islāmu. Bosnieši atzīst, ka tautībai un reliģijai var likt vienlīdzības zīmi: bosnietis = musulmanis. To var redzēt gan apģērbā, gan arhitektūrā, tradīciju ievērošanā un arī attieksmē pret apkārtējo vidi. Iebraucot serbu apdzīvotajās vietās, dominante ir smailie minaretu torņi.
Sarajevas kontrasti
Bosnijas un Hercegovinas galvaspilsēta ir Sarajeva, ko mēs no preses ziņām atminamies gan ar ziemas olimpiskajām spēlēm, gan ar kara postījumiem. Lai gan pilsētā top modernas būves, tomēr par ne tik senajiem notikumiem liecina šāviņu atstātās un jau aizcementētās „saulītes” namu sienās. Blakus viesnīcai zālē ieaugušas sagrautas katlumājas drupas un nepabeigts tilts, bet pilsētas centrā jau 13 gadus stāv neatjaunotas ēkas.
Lai sajustu austrumu kolorītu, ieteicams izstaigāt vecpilsētas tirgu – Baščaršiju, nogaršot vara kanniņā gatavotu kafiju un panašķēties ar rožu lukumu. Blakus tirgotavām ir ēnaini pagalmi, kur, ramadānam gatavojoties, sievietes ar modernu putekļu sūcēju tīra greznus paklājus. Vīrieši stāv blakus un garlaikojas… Uz ielas sieviete lūdz naudu veselībai, čalo musulmaņu meitenes, kas ģērbušās atbilstoši noteikumiem, tomēr diezgan koši un moderni, garām paiet vahabi – melni tērpti radikālā islāma piekritēji. Un vēl – bosnieši laikam jebkuru baltāku sienu nespēj atstāt bez grafiti. Iespējams, ka tas ir savdabīgs protests vai sociālo problēmu māksliniecisks izpausmes veids. Metru vai pat augstāki burti, izvīti, izlocīti, visbiežāk melnām kontūrām, ir visur. Pat sinagogas sienu kāds izrotājis ar grafiti.
Iesprūšana vecpilsētā
Dodamies vakariņās uz vecpilsētu. Ceļu rāda auto navigācija. Tomēr šaurās ieliņas kļūst vēl šaurākas, nu jau traucē ielas malās un daļēji uz trotuāra atstātās automašīnas. Iesprūstam. Grupas vīrieši paņem mazo „Golfiņu”, paņem mazo „Opelīti” un veikli noceļ malā. Brīnumus skatīt sanāk vietējie, uzrodas laipni (!) policisti, kas brauc pa priekšu un, bākugunīm mirgojot, mūs eskortē līdz pat vakariņu vietai. Pie krodziņa sirsnīgas atvadas.
Noslēpumi vēl nav atklāti
Visoko pilsētiņā katrs vietējais prot parādīt ceļu uz piramīdām. Tūrisma zīmju, kā esam pieraduši Latvijā, te ir maz. Bērni skrien pa priekšu un priecīgi rāda, lai nenomaldāmies piekalnes māju pagalmos. Bulta uz „Sonda 4 – 17”, tātad uz vietu, kur veikti vairāki zondējumi, norokot augsnes virskārtu. Bukletā, ko mums iedod pa ceļam, skaidrā bosniešu valodā rakstīts, ka atsegtie veidojumi ir cilvēka roku darbs. Atceļā mūsu spriganie piramīdu ceļa rādītāji prasa ziedojumus, bet takas malā tup divas vecmāmiņas un rāda uz bezzobainajām mutēm – nav ko ēst…
Bosnijas piramīdas bija viens no maniem Balkānu ceļa mērķiem. Ar interneta starpniecību jau divus gadus sekoju neparastajiem arheoloģiskajiem izrakumiem. Amerikā vēstures doktora grādu ieguvušais bosnietis Semirs Osmanagičs 2005. gada pavasarī pavēstīja, ka savdabīgie, regulāras formas milzu pauguri patiesībā ir gigantiskas piramīdas. Daļēji norokot augsnes virskārtu, attīrot smilšakmens un konglomerāta pamatiežus, tika atrastas piecas iespējamās piramīdas, pazemes ejas un savdabīgas akmens lodes. Internetā tika izveidotas mājas lapas, reklāmas, noorganizēts ziedojumu fonds un gan vietējie, gan brīvprātīgie talcinieki no malu malām tika aicināti palīgā atrakt jauno pasaules brīnumu.
Šogad augustā Sarajevā notika zinātniskā konference, kas veltīta Visoko piramīdu izpētei. Zīmīgi, ka iegūts arī Ēģiptes pazīstamāko vēstures speciālistu atbalsts. Daļa vietējo tic piramīdu eksistencei, citi rausta plecus, bet daļa uzskata, ka tas ir prasmīgi veidots valsts tūrisma PR. Savukārt daudzi zinātnieki to sauc par briesmīgu mānīšanu un jaunu pasaules brīnumu nesola. Viņus apstrīd tie, kas min piemērus par citu senu svētvietu atrašanu. Lūk, tālajā Amerikā džungļos ieaugušās piramīdas arī bijušas apraktas ar zemi. To paveikuši iekarotāji, noslēpdami senās kultūras pēdas. Tāpat mūsdienās no apakšzemes iznākuši Delfi un vēl daudzas citas sagrautās un apraktās kultūras celtnes. Sekosim tālāk, kā turpināsies Bosnijas piramīdu pakalnu atrakšana un brīnumu atklāšana.
Komentāri