
Cēsis notika valsts mēroga konference „Sociālais pedagogs kā resurss sociālajā darbā ar ģimenēm un bērniem pašvaldībā”.
Sociālie pedagogi atzīst, ka sava darba specifiku skaidro reti, īpaši sabiedrībai, kura ar sociālo jomu nenonāk profesionālā saskarē. Šajā konferencē piedalījās pašvaldību vadītāji, sociālie darbinieki, izglītības iestāžu direktori, pašvaldības izglītības nodaļu vadītāji un darbinieki, kā arī Izglītības un zinātnes ministrijas un Bērnu un ģimenes lietu ministrijas speciālisti.
“Konferences mērķis ir aktualizēt sociālā pedagoga nozīmību kā resursu pašvaldības sociālajā darbā ar ģimenēm, kurās aug bērni, popularizēt veiksmīgo un atšķirīgo pieredzi, kā arī veicināt institūciju sadarbību,” skaidroja konferences organizatore, Cēsu pašvaldības aģentūras „Sociālo pakalpojumu
un sociālās palīdzības aģentūra” direktore Iveta Sietiņsone un izteica gandarījumu, ka bijusi liela speciālistu interese par Cēsu un citās pašvaldībās krāto pieredzi. Tajā dalījās Balvu pašvaldības, Siguldas novada domes un Rīgas speciālisti.
Darba grupas, lai analizētu sociālā pedagoga vietu mācību iestādēs, vadīja arī augstskolu mācībspēki- profesore Aina Vilciņa no Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolas „Attīstība” un Latvijas Universitātes sociālo zinātņu fakultātes docente Vita Roga.
Jāpaskaidro, ka pirms konferences rīkošanas Cēsu sociālās aģentūras speciālisti aptaujāja sociālos pedagogus, lai noskaidrotu, kādas ir problēmas darba organizēšanā un palīdzības nodrošināšanā ģimenēm ar bērniem.
“Sociālie pedagogi akcentējuši, ka starp institūcijām, kas strādā sociālajā sfērā, pastāv viedokļu dažādība, sociālajam darbam trūkst resursu, nesakārtota ir arī likumdošana, lai sadarbība sekmētos, pastāv problēmas, sastrādājoties ar bāriņtiesu. Nav arī vienotas un atbilstošas atalgojuma sistēmas, tāpēc sociālie pedagogi spiesti apvienot vairākus amatus,” dažas atbildes konferencē ieskicēja Cēsu aģentūras sociālā darbiniece darbā ar ģimenēm un bērniem Ivita Puķīte, raksturojot arī problēmas, kādas jārisina sociālajā sfērā mūsu pilsētā.
“Diemžēl arvien vairāk pašvaldībai ir jāsaskaras ar problēmām, kas saistītas ar bērniem – smēķēšana, klaiņošana, alkohola un narkotiku lietošana, agresīva uzvedība, likumpārkāpumi. Problēmas rada bērni, kas neapmeklē skolu, morāli un fiziski aizskar klasesbiedrus, skolotājus un apkārtējos, rupji lamājas. Tas nozīmē, ka pieaug sociālās palīdzības aģentūras redzeslokā esošo bērnu un ģimeņu skaits,” uzsvēra Ivita Puķīte un atzina, ka jānovērtē sociālā pedagoga loma skolas vidē, jo tas ir pirmais profesionālis, kurš palīdz jauniešiem sadzīvot vienaudžu vidē un pamana iespējamos riskus ģimenē.
Konferencē piedalījās arī Cēsu pilsētas vakara vidusskolas sociālā pedagoģe Laura Jonele, kura uzsvēra, ka izdodas sadarboties ar audzēkņu klases audzinātājiem, psihologu, organizēt interesantas nodarbības, spēles un sarunas ar dažāda vecuma skolēniem.
“Organizējam pedagoģiskās korekcijas stundas, spēles, realizējam projektus, piedāvājot jauniešiem neformālās izglītības iegūšanas iespēju. Sadarbojamies ar ģimenēm, palīdzam risināt dažādas konfliktsituācijas,” konferences dalībniekus informēja Laura Jonele.
Konferencē speciālistus uzklausīja arī atbildīgo ministriju pārstāvji.
“Sociālo pedagogu skaits ir pieaudzis, bet tas tomēr ir nepietiekams. Un normatīvajos aktos noteikti nav ierakstīta recepte, kā katrā konkrētajā pašvaldībā un skolā strādāt. Modeli, kā apkalpot klientu, valsts nevar noteikt, jo pašvaldību pieredze var būt pat labāka. Konferences ir nepieciešamas, lai dalītos labajā pieredzē,” vērtēja Bērnu un ģimenes lietu ministrijas pārstāvis Viesturs Kleinbergs un uzsvēra, ka diskusija par sociālā pedagoga kompetencēm ir aktuāla arī, plānojot valsts finansējumu sociālo pedagogu darba samaksai. Speciālists gan nenoliedza – diskusija par to, ka sociālā pedagoga darba ieguldījumu varētu apmaksāt
valsts, ir sākusies vismaz pirms pāris gadiem, bet joprojām un diemžēl līdzekļi darba algai jāatrod pašvaldībās.
Konferenci organizēja Cēsu pašvaldības aģentūra „Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības aģentūra” sadarbībā ar Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolu „Attīstība” un Latvijas Universitātes sociālo zinātņu fakultāti.
Komentāri