Divas reizes četru mēnešu laikā Cēsu audzināšanas iestādi nepilngadīgajiem apmeklēja Valsts prezidents Valdis Zatlers. Pirmoreiz iepazīstoties ar iestādes darbu, V. Zatleram bija divējādas emocijas – prieks par to, ka ieslodzījumā puiši var mācīties, iegūt pat vidējo izglītību un apgūt arodiemaņas, bet dziļa neizpratne, ko prezidents nosauca pat par šoku, amatpersonai bija par puišu sadzīves apstākļiem.
Dzīvošana plašās istabās, kas atgādina lazaretes, bezgaumīgas, aukstas personiskās higiēnas telpas – milzīga izlietne, kur iespējams izmazgāt zobus, nomazgāt muti un kājas, piedodiet, laikam taču arī dibenu. Tikpat neestētiski izskatījās tualetes. Vai par to prezidents bija šokā? Par to viņš bija sašutis. Šoku radīja apcietinājumā esošo, tiesas spriedumu gaidošo pusaudžu dzīves apstākļi. Sarunu valodā šo vietu pusaudžu cietumā sauc par karceri, un tur prezidents ieraudzīja, ka izlietne un ateja jau ir vienuviet telpā, kur ievietotas arī divas divstāvu dzelzs gultas, kuru matraču atsperes bija sasietas ar virvītēm, lai puikām tomēr ērtāk un drātis neduras mugurā. Tur viņš ieraudzīja pavisam noplukušas sienas un parodiju par dušas telpu, kurā ir tikai aukstais ūdens.
Tikpat čābiskos apstākļos jāstrādā arī korpusa darbiniekiem.
Otrajā tikšanās reizē V. Zatlers mudināja ne tikai amatpersonas, bet arī žurnālistus aplūkot telpas – filmēt un fotografēt, lai tās parādītu sabiedrībai – amatpersonām, atbildīgajai ministrijai, deputātiem, pašvaldībai un sabiedrībai, kura nereti sacījusi – veci, slimi cilvēki dzīvo slikti, kāpēc maziem noziedzniekiem vajag ērtības? V. Zatlers šo vietu nosauc par puišu, paklupušo pusaudžu pēdējo pieturvietu pirms dzīves. Un, viņaprāt, no šeit piedzīvotā, no iespējas pārvērtēt notikušo, ir ļoti atkarīgs, kādu mērķi jaunietis dzīvē izvēlēsies, pa kādu ceļu aizies.
“Šī ir nepilngadīgo ieslodzījuma vieta. Šeit reizē ir skola un cietums. Te atrodas 110 jaunieši, kuriem tagad izšķiras – vai dzīves ceļš būs augšupeja, vai visu mūžu viņi paliks noziedzīgā vidē. Šeit ļoti liela nozīme tieši videi, kurā viņi izcieš savu sodu. Mani, pirmoreiz atrodoties šeit, tieši vide šokēja. Un apstākļi nebūt neveicina uz labām domām vai vēlēšanos laboties. Viņiem taču viss vēl ir priekšā, tāpēc mums, pieaugušajiem, ir jāizturas ļoti nopietni, jo tā ir viņu pēdējā pietura pirms dzīves. Es aicinu visus ieiet iekšā telpās, kurās pusaudži mazgājas, kur ir viņu labierīcību telpas, šeit karcerī viņi arī guļ. Es domāju, ka sabiedrība uz to varētu reaģēt. Es vēlreiz gribu uzsvērt, ka šī ir pēdējā pietura pirms viņu lielās dzīves. Mūsu pienākums ir sniegt viņiem roku un palīdzēt. Šeit varbūt tā nauda ir vajadzīga daudz vairāk nekā citās ieslodzījuma vietās,” tā Valdis Zatlers un bija spiests atzīt, ka četru mēnešu laikā, kopš viņš atkārtoti apmeklēja Cēsu audzināšanas iestādi nepilngadīgajiem, tieši puišu sadzīvē nekas nav mainījies: “Ir tieši tāpat, kā bija. Ieejiet un pārliecinieties paši – šī vieta prasa pēc palīdzības.”
“Druva” jau ir rakstījusi, ka Cēsu audzināšanas iestāde nepilngadīgajiem plāno realizēt vairākus projektus, kas sekmētu tieši ieslodzīto sadzīves apstākļu uzlabošanos. Projektus iecerēts realizēt, pateicoties Norvēģijas valdības un Latvijas valdības finansiālajam atbalstam. Jau zināms, ka oktobrī vajadzētu sākt realizēt projektu, kas nākotnē nodrošinās pieminētā karcera, izolatora jeb apcietināto jauna korpusa būvi. Otrs projekts paredz būtiskas izmaiņas puišu dzīvojamā korpusā, kad pilnīgi citādi un šodienas apstākļiem atbilstoši izskatīsies dušas un tualetes, arī puiši dzīvos nevis piecpadsmitvietīgā istabā, bet lielās dzīvojamās telpas būs vismaz sadalītas ar starpsienām.
Plānotie izdevumi pārsniegs miljonu latu, un būtiskākais kreņķis ir – vai valstī noteiktajā taupības režīmā naudas trūkums projektu līdzfinansēšanā nebremzēs darbu veikšanu, kas skrupulozi ieplānoti pat līdz 2011. gadam.
“Cēsu nepilngadīgo audzināšanas iestādē nelikvidēs nevienu darbinieka štata vietu. Līdzekļu optimizācija šādā veidā iestādi noteikti neskars. Projektus attīstībai mēs izstrādājam kopīgi, un uzskatu, ka tos izpildīsim teicami, un domāju, ka paies divi, trīs gadi, kad parādīsies arī kāds privātais partneris mūsu projektu realizēšanā, lai izlabotu to, ko valsts nespēj. Bet runājot par prezidenta atkārtotu ierašanos, es uzskatu, ka valstī prezidenta vārds ir nopietns, ja viņš vēlas kaut ko panākt, tad arī to panāks. Domāju, ka valdība ieklausīsies viņa vārdos, tieši tajā, kas attiecas uz ieslodzījuma vietu uzlabošanu,” komentēja Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks Visvaldis Puķīte.
Ir tāds teiciens, ka visas problēmas rodas no salīdzināšanas. Iespējams, Cēsu audzināšanas iestādes nepilngadīgajiem salīdzināšana un atzinums – te puišu sadzīves apstākļi ir sliktāki nekā lielajos cietumos – nāks tikai par labu. Neoficiālās sarunās arī audzināšanas iestādes vadība ir teikusi – nevarējām iedomāties, ka tādi apstākļi var būt nepilngadīgo ieslodzījuma vietā, kur galvenais uzdevums ir audzināšanas darbs, lai puiši mainītu dzīvesveidu. Jāatgādina, ka iestādes priekšnieks Valts Kukainis un viņa vietnieks Imants Naudišs iepriekš strādāja Valmieras cietumā, kas ir slēgta tipa ieslodzījuma vieta.
Un vēl pēdējās Valsts prezidenta vizītes laikā, kas notika 1. septembrī, otrreiz iestādi apmeklēja un ar puišiem tikās arī prezidenta kundze Lilita Zatlere.
“Atrašanās šāda tipa iestādē ir nomācoša. Es nedomāju, ja izdarīta pārkāpuma pēc cilvēks nonāk šeit, tad viņam ir jādzīvo ļoti sliktos apstākļos, jo tas jau nepalīdz kļūt labākam. Viņam taču no šejienes ir jāiznāk ārā un jāiekļaujas sabiedrībā kā pilntiesīgam pilsonim ar gaišu skatu nākotnē. Apstākļi ir neapmierinoši, slikti. Pēc pirmās vizītes mēs bijām šokēti, jo pat nezinājām, ka tā var būt. Bet tā nav šo cilvēku atbildība, kas šeit strādā, kas nodarbojas ar pusaudžiem, tā ir sistēmas vaina kopumā, “ vērtēja Lilita Zatlere un atcerējās, cik ļoti viņu iepriekšējās vizītes laikā pārsteiguši puišu koka darinājumi. “Es ticu, ka šie puiši var mainīties. Laikam tāpēc, ka esmu optimiste pēc dabas. Protams, ne visi, tā dzīvē gan nemēdz būt, bet kopā ar labiem, zinošiem pedagogiem, arī dzīvojot labākos apstākļos, mums var izdoties puišus atgriezt sabiedrībai. Viņiem ir jāpalīdz, un viņiem pašiem ir sev jānotic,” tā L. Zatlere.
Komentāri