Frizierīte Aija stāsta kādu gadījumu no savas karjeras pirmsākumiem. Amizants un reizē traks atgadījums.
„Pie manis atnāca kāda draudzene. Viņa savus brūnos matus bija nolēmusi izbalināt. Domāts, darīts! Ķēros pie darba. Taču tiešām sniegbaltus matus no tumšiem dabūt ir diezgan grūti. Tāpēc ņēmu ilgviļņu sastāvu, ieliku paziņas matos, lai panāktu vēlamo rezultātu. Uzlikām vēl polietilēna maisiņu, aptinām dvieli un pāris minūtes atstājām, lai labāk iedarbojas,” stāsta Aija un, atminoties notikušo, nespēj valdīt smieklus: „Neatceros, cik ilgs laiks pagāja, bet rezultāts bija šokējošs… Mati bija karsti. Teju vai kūpēja… Tiklīdz roku pieliku pie galvas, sapratu, ka mati kā pūka nāk nost. Mani pārņēma šoks, bailes un izmisums. Paldies gan jāsaka draudzenei, kura tajā mirklī neuzsprāga gaisā. Skrējām ātri matus mazgāt, taču tas neko daudz nelīdzēja. Meitene no pusgariem matiem bija tikusi pie kārtīga ezīša. Matu garums vairs bija viens, divi centimetri. Mjā, tā vairs man nekad nav gadījies, bet to notikumu noteikti nekad neaizmirsīšu. Vēl tagad, kad abas satiekamies, gardi par to pasmejamies.” Turklāt Aija saka, ka tas draudzenes uzticamību viņai kā frizierei nemazināja.
