Jaunpiebaldzēns Edgars Kļaviņš ir viens no tiem, kurš uz Ukrainu ved iedzīvotāju saziedoto, bet atpakaļceļā uz Latviju ved ukraiņus, kas glābjas no kara.
Edgars ļoti nevēlējās, lai publicē viņa uzvārdu, jo uzskata, ka tik daudzi cilvēki palīdz ukraiņiem, ka izcelt kādu vienu ir nevietā. Tomēr, tā kā sociālajos tīklos, organizējot un rakstot par palīdzības sniegšanu, cilvēki jau ievērojuši labā darba veicēju, tomēr publicējam arī uzvārdu.
Edgars kopā ar domubiedriem Oskaru Lapiņu un Kristapu Priedīti tikko atgriezušies no Ukrainas, kur nogādājuši ziedojumu sūtījumu, ko sarūpējuši Jaunpiebalgas un apkaimes pagastu ļaudis. Šis bija jau trešais brauciens uz Ukrainu. Turp aizvesti arī divi džipi, kas vajadzīgi karā.
Skaidrojot motivāciju iesaistīties, Edgars teic: “Ja esi sociāli aktīvs cilvēks, tad parasti nestāvi malā, bet iesaisties. Ceru, mūsu pieredze iedvesmo arī citus darboties līdzīgi. Tas, kā mēs darām, proti, paši nogādājam sarūpēto līdz pat Ukrainas robežai, ir daudzas reizes labāk un produktīvāk.”
Vēlme palīdzēt cīņā pret agresoru radusies jau pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. “Skatoties televīzijā un sociālajos tīklos, kas Ukrainā notiek, ātri tika pieņemts lēmums, ka nevaram stāvēt malā, mums arī ir jāpalīdz. Ja nebūtu ģimenes, tad noteikti daļa no mums būtu arī ukraiņu rindās uz frontes līnijas,” vērtē Edgars.
Organizējot ziedojumu vākšanu, saņemti aicinājumi šādā veidā nepalīdzēt, gan pa tālruni, gan e-pastā uzsvērts, ka uz robežas ir ļoti liels haoss. Edgars teic: “Bet tas iedeva sparu, ka ir jādara, tikai daudz precīzāk un efektīvāk. Tāpēc sazinājāmies ar pazīstamiem cilvēkiem, kas darbojas pie robežas, jautājām, kāda iemesla dēļ tāds organizācijas trūkums. Viņi pastāstīja, ka cilvēki atved mantas maisos un noliek, tā tās arī tur paliek. Sapratām, ka mums jādara citādi, tāpēc līdzcilvēku saziedoto Jaunpiebalgas kultūras namā meitenes šķiroja un lika kastēs pēc izmēriem un skaita, lai uz kastes būtu precīza un arī pārredzama visa informācija. Vietējie cilvēki un no tuvējiem pagastiem – Zosēniem, Vecpiebalgas, Drustiem, Lizuma, Rankas – ir ļoti atsaucīgi, ziedo patiešām vērtīgas, labas mantas. Zemnieks Māris no “Kleivām” pat ziedoja elektrostaciju, mednieku kolektīvi konservus, Piebalgas kūpinātava un Rankas maiznīca ziedoja savu produkciju. Cilvēki dāvina no sirds, nes arī pašu adītās zeķītes, bērni – savas mīļmantiņas. Tāpēc man ir ļoti svarīgi, ka viss saziedotais tiešām nonāk tur, kur paredzēts un visvairāk vajadzīgs. Diemžēl ir zināms par gadījumu, ka Latvijā cilvēkam paslīdējusi kāja un viņš piesavinājies ziedoto, gan tāpat Ukrainā ir cilvēki, kas paņem, lai pēc tam tirgotu. Tādi cilvēki ir visur.
Tā kā mums ziedo arī degvielu, tādam ceļam degviela izmaksā 350-400 eiro, tad izlēmām kravu aizvest ne tikai līdz robežai, bet arī nokļūt Ukrainā. Caur draugiem un paziņām apzinājām cilvēkus, mums iedeva kontaktus Jurijam , kas arī karojis Donbasā un šobrīd vada savā ciematā visu militāro pasākumu. Saprotot, ka mums jābrauc cauri visai Polijai, līdzi ņēmām lietuvieti Dariusu, kurš runā arī poliski, lai būtu iespēja gan noskaidrot vajadzīgo, gan izstāstīt.”
Lai gan viss operatīvi saorganizēts, Edgars stāsta, ka, nokļūstot līdz robežai, gadījusies aizķeršanās – bija paredzēts tikties starprobežas zonā, bet ukraiņi nevarēja no valsts izbraukt, tur nevarēja iebraukt, jo bija pieņemts lēmums vīriešus no valsts neizlaist, bet latvieši pierobežā nedrīkstēja iebraukt, ja tur viņus neviens nesagaida. Tieši tad noderēja lietuvieša Dariusa prasme runāt poliski. Edgars atceras: “Nezinu, ko tieši viņš pateica un kā sarunāja, bet vienā brīdī māja, ka varam braukt. Un tā varējām satikties, atdot visu ukraiņiem.”
Ciematā, kurā dzīvo Jurijs (tur ir ap 10 tūkstošiem iedzīvotāju), vīrieši frontes līnijas cīnās gandrīz visos bataljonos, viņi arī dod ziņu, kas kur visvairāk nepieciešams, no Kosmach ved tālāk uz frontes līniju. “Mēs pēc tam saņemam attēlus, kur cilvēki ir ekipējumā, Latvijas zemessargu formās, pie mašīnas, ko ziedojām, redzam, kur nonācis mūsu saziedotais,” teic Edgars. Viņš arī piebilst, ka pirmām kārtām vēlas palīdzēt ukraiņiem, kuri ir frontē: “Jo labāk viņi varēs aizsargāties, jo mazāk ukraiņiem būs nepieciešams doties prom no savas valsts.”
Izlemjot doties uz Ukrainu, bija skaidrs, ka atpakaļceļā palīdzēs līdz Latvijai nonākt arī vairākiem bēgļiem. Jau laikus vienā no palīdzības grupām tika ielikta informācija par dienu un laiku, kad ziedojumu vedēji būs pie robežas, ukraiņi viņus uzmeklēja, piezvanīja. Edgars stāsta: “Šie cilvēki bēga no Kijivas. Gaidījām divas grupas, vienā bija trīs pieaugušie un bērns, bet otrā – divi pieaugušie un četri bērni. Vieni bija braukuši ar mašīnu līdz robežai, bet otri ar vilcienu 20 stundas, stāvot kājās, pa ceļam vēl tas bija apstājies, jo kādam bija kļuvis slikti. Vagonu logi bija izsisti, cilvēki bija rīkojušies izmisīgi, gribot iekļūt vilcienā, kaut vietu tajā vairs nebija, jo tā bija pēdējā iespēja, lai izbēgtu no turienes. Mēs cilvēkiem, ko gaidījām, bijām devuši ziņu, lai neuztraucas – pat ja būs kāda kavēšanās, mēs gaidīsim. Oskars gaidīja gandrīz diennakti, man tas gaidīšanas laiks bija nedaudz īsāks.”
Bēgļus, kuriem Latvijā bija radi, nogādāja līdz radiniekiem, bet otru bēgļu grupu aizveda uz Dzērbeni, kur ir izveidots jauns sociālais centrs. Edgars uzsver: “Ja atved cilvēkus uz Latviju, tad jāturpina par viņiem turēt rūpi, jo cilvēki ir svešā valstī, nezina valodu, nezina vietējo mentalitāti. Mēs varam viņiem palīdzēt, lai vieglāk visu saprast un iejus- ties.”
Komentāri