”Viņš dzīvo vēsturē,” tā par valsts aģentūras ”Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs” nodaļas ”Vēveri” vadītāju Edgaru Žīguru sacīja kolēģe no Āraišu ezerpils Anda Vilka. Par vēsturi, senās dzīves rekonstrukcijām šodien un vēl dažādām lietām saruna ar vēsturnieku. – Par vēsturi interese bijusi vienmēr. Dažbrīd vairāk, citreiz mazāk. – Reizēm liekas, ka par vēsturi cilvēki neinteresējas. Jau filozofi meklējuši atbildes, kāpēc nepieciešama vēsture. Tā ir izziņas, sevis meklēšanas ceļš. Vēsture ir kaut kas starp garīgiem un materiāliem meklējumiem. Atbildes ir dažādas. Piekrītu, lai izprastu tos procesus, kas notiek šodien. Pētot ciltskoku, senču slimību vēstures, meklējam atbildes savai dzīvei. Iepazīstot administratīvas, īpašuma lietas, var skaidrot šodienas procesus, skatoties plašāk politiskā jomā, starpreģionāli, kā viss veidojies, savstarpēji iespaidojies, attīstījies.
Cilvēki kļūst domājošāki. Viņi sāk meklēt cēloņus, kas vēstures griežos mainījies, ko vajadzētu, bet varbūt nevajadzētu mainīt šodien, pat ja tiek uzskatīts, ka tā jādara. Gadsimtiem pārbaudītais ir pamatvērtības, kuras nevajadzētu mainīt.
Savu sakņu, tradīciju meklēšana ir arī Piebalgas novada svētki. Tā ir reize, kad paskatīties un arī saprast, ka te visos laikos cilvēki izdzīvojuši, kaut ko paliekošu atstājuši. Varbūt nemukt uz pilsētām, Īriju. Tepat ir ar ko lepoties. – Pēdējos gados popularitāti ieguvusi seno amatu apgūšana. Tā ir sevis izzināšana vai pretestība konveijeram, kas ir apkārt.
– Gan tā, gan šitā. Senās lietas. Iespējams, tā ir neapzināta protesta kustība pret to masu kultūru, kurā cilvēks ir tikai patērētājs, kurā viņam īpaši nav jādomā. Aizej uz lielveikalu, tur viss ir. Svētkus arī tev kāds sarīko. Senās vēstures izpēte un praktiska atdarināšana liek domāt, meklēt, pašam kaut ko radīt, apgūt. Tas reizē arī ir pašaizsardzības instinkts – ja neko nemācēsim, pratīsim tikai vienu savu amatu, ja kas mainīsies, būs grūti izdzīvot. Tagad liekas, ka viss taču dzīvē un pasaulē tik
stabils. Bet atliktu kaut uz mēnesi pazust elektrībai, un dzīve apstātos. Šādā situācijā vieglāk būtu tiem, kuri kaut ko iemācījušies, apguvuši. Viņi izdzīvos bez lielveikala.
Nesen sarunā Senās vides darbnīcas pārstāvis skaidri pateica: ”Mums tas ir jādara, jo kas notiks, kad mūs skars kādas izmaiņas? Tas var notikt kuru katru dienu. ” Tie, kuri nodarbojas ar praktiskām senatnes sadzīves rekonstrukcijām, varēs palīdzēt citiem izdzīvot. Kaut sašūt apģērbu
vai ēdienu pagatavot bez gāzes vai elektriskās plīts. Viņi nekritīs panikā.
Kad bērniem stāstu par senajiem amatiem, viņi nesaprot, kāpēc tādi jāprot. Var taču
veikalā
visu nopirkt. Daļai sabiedrības tā šķiet mūžīga, stabila vērtība – ieiet veikalā un nopirkt. Viņiem galvenā rūpe – mācēt par darbu saņemt algu un to veiksmīgi iztērēt.
Aizvien dzīvāka kļūst reinkarnācijas ideja – pasaulē nedzīvojam vienu reizi. Ja cilvēks kaut kam pieķēries vairāk,
viņam tā dzīve patikusi, un arī tagad viņš cenšas to turpināt, pilnveidoties. Atgriežoties laikā.
– Kā pašam radās interese par vēsturi?
– Bērnībā varēju stundām šķirstīt grāmatas. Pamatskolā īpaši ieinteresēja Senlatvija. Kādā pionieru kalendārā bija publicēta karte par senajām baltu ciltīm – prūšiem, latgaļiem, leišiem. Skolā to pat nemācīja. No grāmatas karti izgriezu. Kad puikas spēlējām kariņus, dalījāmies ciltīs. Laikam jau kaut kāds aicinājums bija. Man arī liekas, ka te esmu dzīvojis iepriekš un darbojies. Ne Piebalgā. Esmu no Ieriķiem. Tā apkārtne tuvāka. Pēdējos gados jūtos Piebalgā iedzīvojies. Tāpēc viss pašsaprotami.
Līdz ar atmodu, kad bija vairāk literatūras, atsākās dievturu kustība, viss tika uztverts kā brīnums, bija dažādi kursi, kas atvēra brīnumainu pasauli. Tad, protams, bija laiks, kad šķita, ka vispār jādzīvo pēc senajiem principiem, jāveido kas līdzīgs naturālajai saimniecībai. Nezinu, cik tas reāli – no viena laika iekāpt citā. Ūdens ir aiztecējis, esam citā laikā un vietā. Vieta varbūt tā pati, bet nosacījumi gan mainījušies, jāmācās ar tiem sadzīvot.
Drustos, Gaujas un Ubejas krastā, pirms dažiem gadiem izveidojām trīs akmens laikmeta mītnes – divas neolīta un vienu mezolīta, kā arī vienu bronzas laikmeta. Bērniem patika, ka var pastrādāt ar seniem rīkiem, pašaut ar loku, berzt graudus. Tas ieinteresē, pats redzi, ko izdari, kas iznāk.
Var iejusties, kā kādreiz dzīvots, strādāts, domāts. – Kādus pats amatus proti?
– No visa nedaudz. Sev piemēroju skandināvu pasaku. Bērnam fejas vēlēja laimi. Viena vēlēja – esi labs tāda darba pratējs, cita vēlēja citu amatu. Vienai nebija labs prāts, viņa vēlēja, kaut tu prastu visu ko, bet ne līdz galam. Nezinu, vai tas labi, vai slikti, bet meistars neesmu. Kokamatniecībā kaut ko protu. Vienkoča laivu gatavojām, tā ielaista Slieķu ezerā. Arī filmā ”Rūdolfa mantojums” filmēta. Kaut ko zinu par arheoloģiskām guļbūvēm, jo kādreiz strādāju Āraišu ezerpilī. Nedaudz bronzas rotas kaļu. Mācu to darīt bērniem Jaunpiebalgas mākslas skolā, Drustu tautskolā. Mācu to, ko pats zinu. Lai būtu meistars, tas jādara profesionāli. Esmu mēģinājis lokus taisīt. Lasu ārstniecības augus, daudzus pazīstu, jo savulaik mācījos Bulduros, un bija vasarā jāsavāc herbārijs no 200 augiem. Bet esmu vēsturnieks, šogad pabeidzu maģistrantūrā vēsturniekus.
– Tev ir astoņu gadu vēstures skolotāja pieredze. Cik nav dzirdēts, ka skolās vēsturi slikti māca. Piekrīti?
– Nedomāju, ka skolotāji slikti māca. Divās stundās nedēļā izvērsties nevar. Var radīt interesi. Protams, ne katrā. Vai programma tā labākā, jāspriež speciālistiem. Stundās runājam par pasaules vēsturi, bet eksāmenā lielākoties jautājumi par Latviju 20.gadsimtā.
– Vai Latvijas vēstures par maz?
– Neesmu no tiem, kuri aizstāv viedokli, ka jāmāca tikai Latvijas vēsture. Latvija ir pasaulē, to ietekmē kopsakarības, to nevar atraut no pasaules. Galvenais skolotāja uzdevums dot priekšstatu par vēsturi. Ja būs interese, pats lasīs. Par to nesaspringstu. Mutē visu neiebāzīsi.
Par izglītību var daudz diskutēt, cik daudz kurš mācību priekšmets jāmāca. Man kotangensi un sinusi līdz šim nav bijuši vajadzīgi, un šaubos, vai kādreiz būs. Bet ir cilvēki, kam tie jāzina, un viņi to apgūst. Svarīgi iedot pamatu, lai zina, kas ir kas un kur to meklēt. Vēstures apguve tāpat kā eksaktās zinātnes prasa loģiku, likumsakarību izpratni, prast raudzīties atpakaļ un uz priekšu.
– Vēsturē ir daudz stereotipu.
– Jā. Un tie ne vienmēr atbilst patiesībai, bet mēs pēc tiem vadāmies. Kaut vai par senākajiem laikiem, par to pašu krustnešu ienākšanu. Vienīgi zemgaļi, nedaudz kurši pret viņiem cīnījās. Vidzemē latgaļi krustnešus uzņēma kā sabiedrotos, draugus. Tobrīd viņiem bija konflikti ar igauņiem, no leišu iebrukumiem daudzi cieta, ar Polockas latgaļiem arī nebija laba sadzīvošana, un vācu krustneši bija kā tāds izdevīgs apstāklis, kā palīdzība. Tolaik krusta karotājs bija kā tāds tanks. Vēsām acīm skatoties, īsti neatklājas arī tā apspiešana. Tikai ar 18.gadsimtu, kad mūsu senčus iekļāva Krievijas impērijā, stāvoklis pasliktinājās, nemaz tik viegli nebija arī zviedru laiki. Bet, kad ienāca krustneši, dižciltīgie saglabāja privilēģijas, viņiem ļāva nēsāt zobenus, vismaz vairākus gadsimtus. Lietuva saglabāja neatkarību, cik esmu dzirdējis, pats neesmu pētījis, zemniekiem stāvoklis bijis grūtāks nekā Livonijā.
Vēsture ir māksla, kurā garīgais un materiālais balstīts uz realitāti. Tālākais atkarīgs no tā, kādu bildi vēsturnieks uzzīmē. Tā ir viņa interpretācija. Ir arī reizes, ka to, kas uzrakstīts pirms gadu simtiem, esam pieņēmuši, pētījumu un lietisku pierādījumu nav, un tā viss turpinās.
– Ja pafilozofētu, kāds Latvijas vēsturē pēc gadiem tūkstoš izskatīsies 2008.gads? Vēsturnieki lasīs šodienas avīzes un zīmēs ainu.
– Ja avīzes nesaglabāsies? Arheoloģiskajos izrakumos atradīs seno vides darbnīcu. Ko domās? Tāpēc vēsture ir interesanta, tā liek domāt, meklēt, nesastingt uz vietas. Vēsturniekam jābūt radošai personībai, vienīgi jāpieturas pie faktiem, ja pats tos nevari apgāzt. Nedrīkst runāt muļķības un fantazēt.
– Ja pašam būtu iespēja, kurā gadsimtā gribētu dzīvot un ko tur darītu?
– Kad biju jaunāks un pārņemts ar krusta iekarotājiem, domāju, kā gribētu tajā laikā dzīvot. Tad gan es cīnītos! Šodien grūti pateikt, vai gribētu. Varbūt. Bet labāk laikā no 9. līdz 12 gadsimtam. Bet ar iespēju atgriezties.
Ja teiktu – dodies un atpakaļ netiksi, nepiekristu. Tas laiks bija skarbs, diezin, vai ilgi izdzīvotu tādā sagatavotībā, kādā esmu patlaban. Jāzina arī likumsakarības, sava vieta. Gribētos arī 16., 17.gadsimta Francijā padzīvot. Man patīk franču valoda, kuru lēnām mācos, un ļoti tuva ir franču kultūra. Gribētu pabraukt uz franču pirātu kuģiem.
– Ko rāda tavs ciltskoks?
– No mātes puses ir gan vācieši, gan poļi. Trešā daļa svešu asiņu. – Šad tad no mājām Melbāržos uz ”Vēveriem” jāj ar zirgu.
– Pa veco Pleskavas ceļu cauri mežam iztīrījām taciņu, pa to zirga mugurā līdz mājām septiņi kilometri. Tā kā dzīvoju Līvānu mājā, uz darbu braucot, ir sajūta, ka braucu uz saviem laukiem. Kādreiz, kad strādāju Rīgā un nebija laika aizbraukt līdz Ieriķiem, gāju uz Brīvdabas muzeju. Vienkārši pastaigāties, just lauku gaisu. Arī ”Vēveros” pieeju pie mājas, jūtu senatnes auru. Tiem, kuri šurp brauc, arī tieši to vajag. Te vecajos baļķos ir uzkrājušies cilvēku prieki, bēdas. Darbs man ļoti patīk.
– Abiem taviem bērniem arī nav sveša vēsture. – Vecāku piemērs neapšaubāmi ietekmē. Bērniem ir desmit un septiņi gadi. Dziesmu svētkos bijām. Vasarā kopā gribam izstaigāt Kumadu, Amatu, apskatīt Cecīļu un Baltās klintis. Mani bērni labprāt dzied,
tuvāka ir postfolklora, ne reps, disko. Man patīk, ka viņi pa pagalmu neskraida ar pistolēm, paši no koka sataisījuši zobenus, šķēpus, vāles. Toni kompānijā nosaka tie, kam zobeni, šķēpi.
Komentāri