Viss mainās, nekas nepazūd -šo rotu dizaineres Annas Faniginas daiļrades koncepciju
citēju kā pamatpozīciju četru mākslinieku darbu ekspozīcijai Cēsu Izstāžu namā, lai arī katrs no viņiem vedina pa individuālu saprašanās celiņu.
Brīvdiena
Tā
gleznu kolekciju nosaukusi Linda Stepīte, jo brīvdiena ir tā, kad Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas direktora vietniece mācību darbā var atļauties gleznot. Tā ir diena, kad mākslinieka būtība traucas pie audekla, lai tam uzticētu
ilgas, priekus un sāpes, lai izjustu darba procesa reibinošo vienreizīgumu, kad pazūd un tiek noķerts laiks, kad materializējas pārdzīvojums un doma. Linda
saka: “Glezniecība – tā ir brīvība, gaisma, telpa, emocijas, spēle, kur lietas zaudē objektīvo nozīmi, iegūstot nosacītību”.
Kā snaiperis Linda notver brīvības mirkļus,
gaismas baltumu, tajā izšķīdinot visu pārējo. Steidzīgs un precīzs otas vēziens aicina
piedalīties skrējienā pēc gaismas. Gaisma žilbina, aicina un mulsina. Mulsina arī mākslinieces rokraksta virtuozitāte, apbrīnojami izsmalcinātā un precīzā krāsu izjūta, baltās un pelēkās krāsas ietilpība. Savu māksliniecisko domu L.
Stepīte saliek kā puzzli. Alkās pēc gaismas
ierunājas
krēsls, piena kanna vai zieds,
aiz izsmalcinātā skrējiena ieskanas skumjas distancētības čuksts…
Acs negrib atrauties no Lindas
audekla “Ziema”. Apbrīnojami, kā materializējies ziemas debesu pelēkums, silta mitruma piesūcies, kā pāris otas vēzienos uzburts puteņa segās savīstīts dārzs, un kā pavisam krāsu attiecībās iekodēts emocionāls pārdzīvojums. Ar gleznām lieliski sadziedas mūzika, kas atklāj aiz ārējā steidzīgā mirkļa ķērāja, melanholiska, intraverta vientuļnieka skumjas. Liekas, te skumst pilsētā dzīvojošs laucinieks, kam aiz muguras elpo Latvijas lauku māju siltā elpa…
Īsta, krāsas dota bauda acij ir
mazformāta gleznas. Jāizceļ “Guļošo”, kur pa īstam var izjust sievišķīgu izaicinājumu ar visiem iespējamiem profesionālās atraisītības līdzekļiem. Skaista, virtuoza līnija, noslēpums kompozīcijā,
krāsa un tās uzsviediens – pašpārliecināts un virtuozs, un tik klusināta juteklība, ka izskatās nevainīga. Gleznotājas
mākslā it kā satiekas pretstati – mūžam steidzīgais un šķietami paviršais mirkļu ķērājs, un dziļi skumstošais noķerto mirkļu glabātājs.
Juveliermāksla
To prezentē
rotu dizainere Anna Fanigina un
viņas somu kolēģi Melitina un Nikolajs Balabini.
Plašu atpazīstamību ieguvusī
A. Fanigina eksponē brošu kolekciju “Vējš”. Brošas un vējš?
Patiesībā nekā dīvaina, ja ieskatās mākslinieces radošajā biogrāfijā. Anna
– matemātiķe ar augstāko izglītību, ieguvusi metālmākslinieka kvalifikāciju, bet
mākslinieces briedumu kaldinājusi latīņu valodas un klasiskās literatūras studijās, pietātē un mīlestībā pret cilvēkiem, mākslu, mūziku, Venēciju un savu profesiju.
Annai sāp
zūdošās vērtības, ko pārmaiņu vējš nemitīgi cenšas aizpūst nebūtībā un viņa tām atrod vietu
savdabīgās un modernās rotās,
veidojot individuālu rotu modes līniju. Seno romiešu atziņas saturiski un kompozicionāli papildina viņas darbus, izzušanai nolemtā Venēcija ar savu arhitektūru, cilvēkiem, gondolām un baložiem, aizmirstībai paredzētā tuvinieces broša, kļūst par Annas rotu idejisko pamatu. Māksliniece ir
meklētāja. Sudrabs un perlamutrs, sudrabs un fotokeramika, sudrabs, organiskais stikls, bižutērijas krāsainie stikliņi, kam līdzās dārgakmeņu krāsainais mirdzums, zeltījums, aizmirstas formas un formiņas atlietas no jauna, aizved
apmeklētāju, kur satiekas laiki, kur pagātnes reminescenču uzdzirkstēšanās uzšķiļ vēlēšanos zem skrejošā laika putām meklēt un saglabāt patiesi nezūdošo. Rotās to simbolizē zelta piespraudes adata, garāmslīdošam skatam neredzama. Māksliniecei
piemīt
mēra un līdzsvara izjūta, ko
apliecina ne vien
darbi, bet arī
postamentu dizains.
Par A. Faniginas brošām ir gadījies dzirdēt, sākot no sajūsminātas iekāres tos iegūt
līdz pretenzijām par netradicionālu un lētu materiālu
pielietojumu līdzās cēlmateriāliem. Autorei tas ir izteiksmes līdzeklis, domas iekustinātājs, idejas nesējs un vēstījums. Kaut arī māksliniece
rotas nepārdod,
nevienai nav liegts
iztēlē redzēt sevi
atturīgā vakartērpā ar
Faniginas brošu pie sirds.
Rotas – atgādinajums
Melitinas Balabinas piespraužu kolekcija “Takas” izstādē aicina vērtīgo meklēt dabā,
mums zem kājām. Gājēja nevērīgi pasperts olītis, kāds zars vai
lauku ziediņš var kļūt par ierosmi mākslas darbam – Melitinas rotām. Tās pārsteidz ar gluži sērdienisku pieticību, kas patiesībā ir
tā pievienotā vērtība, par kuru vēsta visi izstādes dalībnieki. Mums tik
saprotamā ziemeļnieciskā atturība pievesta līdz galējai robežai. Ārēji necilās piespraudes ir darinātas cēlmetālos, kam sākumā pat grūti noticēt, jo autore tīšuprāt
atteikusies no metāla mirdzuma. Šoreiz kā izteiksmes līdzeklis izmantotas matētas virsmas,
matemātiski tīras formas, nonākot līdz simboliskam vispārinājumam. Sudrabs ir paslēpies, rotas vērtību saprot tikai tas, kurš ieskatās un
domā.
Arī Melitinas tēvs Nikolajs
Cēsīs piedāvā
ieskatu
rotu kolekcijā “Parks”. Viņa piespraudes sasaucas ar bērnības atmiņām, rotaļām, literatūras , vēstures un ceļojumu iespaidu fantāzijām. Fiksēti metāla “kārbiņās” , konkretizēti ar miniatūru figūriņu starpniecību, tie skatītājam atgādina, ka kaut necili, tomēr aizkustinoši ir dārgumi, ko
dziļi sirdī vai atvilktnē glabājam, ka a atmiņas
ir viens no lielākajiem dārgumiem.
Tās ir jaunās, “zaļās” domāšanas cilvēku rotas. Ne tik daudz rotājums , drīzāk
vēstījums, atgādinājums, brīdinājums un arī lūgums.
MāksliniecesBaltā, trauslā un skaistā pazinējas, iemūžinātājas mākslā – Linda Stepīte, Melitina Balabina un Anna Fanigina sastapušās Cēsīs, kopīgā izstāžu atklāšanā.
Baiba Eglīte, mākslas zinātniece
Komentāri