No atrastas lauskas līdz “Trauslajam mantojumam”

Lielstraupes pilī pavasara saule caur logiem atmirdz porcelāna traukos. Vairāk nekā 400 priekšmetus izstādei “Trauslais mantojums” atnesuši vairāk nekā 30 Straupes un tuvākās apkārtnes iedzīvotāji.

“Viss sākās ar to, ka talkojot pie ķirša koka atradām skaistas apakštasītes lausku,” stāsta Lielstraupes pils tūrisma informācijas speciāliste Rudīte Vasile. Tā izrādījās no pasaulē pazīstamās firmas “Villeroy & Boch” ražojumiem.    Tad Mārtiņš Zelmenis,    kaimiņmājā ierīkojot puķu dobi, atrada Kuzņecova fabrikas ražojumu lauskas. Strau­piete Anda Alsberga, ieraugot pilī traukus, kas savākti ikdienas lietošanai, vien pabrīnījusies, ka tādas vērtības izmanto ikdienā. “Tā vārds pa vārdam, līdz viņa teica: “Atvērsim acis uz to, kas mums gandrīz katram ir, bet ko mēs neredzam”. Tā radās ideja, ka Lielstraupes Pils biedrība varētu sarīkot porcelāna izstādi,” atklāj R.Vasile. Sociālajos tīklos aicināja atnest to, kas mājās saglabājies. Rudīte smej, ka vislielākās vērtības ir zem puķu podiem. Tasītes, bļodiņas, kuras it kā savu laiku nokalpojušas, tiek praktiski izmantotas.

Liels bija pārsteigums par atsaucību un ieinteresētību. Teju katrs trauks līdzi nesa savu stāstu. “Kad 1899.gadā piedzima mana vecāmamma, viņai mamma    uzdāvināja cukura graudu karoti, kas izgatavota 19.gadsimta beigās.  Kad 1940.gadā piedzima mana mamma, viņai uzdāvināja “Jessen” firmas kafijas tasīti, ražotu 20.gados, un cukura karotīti. Tasīti un karotīti saņēmu no savas mammas un visus gadus rūpīgi glabāju,” tāds ir straupieša Ilmāra Šteinberga stāsts.

Andra Kalniņa no Līgatnes izstādei nodevusi ziediem rotātu lielu krūzi. Mājinieki vien noteikuši, ka šovasar paliks bez ķīseļa, jo kur gan to tagad lies. Pirms tam vecaistēvs krūzē katru rītu uzlējis miežu – cigoriņu kafiju un tad sau­cis pa visu māju: “Mamm, kopijs gatavs!”   

Dace Lediņa no Siguldas    atvedusi lielu sāls trauku ar koka vāku, kurā aizvien glabājas sāls. Kāds atnesis kaķa ūdens bļodiņu, kas, izrādās, ir Kuzņecova fabrikas porcelāns. Un servīzes “Vik­torija”, “Ping-Pong”, “Lai­ma”, “Tauta”, “Maija”, “Ru­benss”, “Karīna”, “Māra”, “Laimdota”, “Ausma”, “Daina” un daudzas citas,    kas ražotas Latvijā.

“Gan tie, kuri atnesa traukus, gan izstādes apmeklētāji ir pārsteigti, ka ikdienā izmantojuši porcelāna šķīvjus, krūzītes,” teic    Lielstraupes pils tūrisma informācijas speciāliste    Kristīne Šilkina un rāda šķīvīti, no kura bērnībā ēda putru. “Mamma uzstāja – kad izēdīšu, ieraudzīšu zaķīti. Lūk, bļodiņa, kurā svētkos vienmēr lika rasolu. Esmu pārsteigta, ka tie ir porcelāna trauki. Un ne jau tikai es,” saka Kristīne.

Kad māju bēniņi bija izrevidēti, trauku skapji pārskatīti, pilī sanestos trauku simtus novērtēja Rīgas Porcelāna muzeja direktore Iliana    Veinberga. “Viņa katram mazākajam trauciņam, krūzītei noteica, kad un kur ražots, arī mākslinieku vārdus. Te ir daudz lietu, kurām muzejiska vērtība, bet kuru    nav krājumā,” pastāsta R.Vasile un piebilst, ka apbrīno porcelāna cienītāju zināšanas un aizraušanos. Neticējusi, ka tik daudzus tas interesē.

Andas Alsbergas ģimenē arī vedekla un mazmeita Elza interesējas par porcelānu. Ģimenes lepnums ir servīze “Elza”, bet pati Elza krāj porcelāna lapsas.    Straupieši Madara un Nauris Reinhardi izstādei uzticējuši gan porcelānu no Sostu ģimenes trauku skapja Drabešu pagastā, gan no Reinhardu Straupē.

Izstādes atklāšana bija porcelāna cienītāju tikšanās un izziņas reize par porcelānu. Māksliniece    Dace    Blūma dalījās stāstos par Rīgā ražotā porcelāna unikalitāti, vērtību un veselīgumu. Pati strādājusi Rīgas porcelāna fabrikā. “Porcelāns – tas ir māls, fajanss, akmens masa. Tad porcelāns, kas nav porains, tiek apdedzināts 1400 grādos. Arī Ķīnā porcelānu vērtē ne pēc causpīdīguma, bet skaņas, kas raksturo tā trauslumu. Jo dzidrāka skaņa, jo augstākas kvalitātes izstrādājums,” skaidroja māksliniece. Der arī zināt, ka  katra fabrika savu produkciju iezīmēja ar zīmogu trauka apakšā, ar porcelāna marku. Tajā varēja iekļaut ne tika rūpnīcas logo, arī informāciju par izstrādājuma šķiru, ko atklāja zīmoga krāsa, arī autoru un vai prece paredzēta vietējam vai eksporta tirgum.

“Pēdējos gados daudzi apnikušie padomju laika trauki izmesti, tāpat arī vēl vecāki. Bet pirms izmet, vērts paskatīties zem tasītes vai šķīvja, vai tur nav Kuzņecova, Jessena vārds vai burti RPFF, RPR… Tad ar atradumu var papildināt izstādi,” saka R.Vasile un uzsver, ka tā nav tikai atmiņu izstāde. Tā ir kā krāšņa, apbrīnas vērta buķete, kas pārsteidz ar formu daudzveidību, eleganci, mūsdienīgumu, zīmējumu kvalitāti. Buķete, kas piešķir krāsas gan Latvijas vēstures, gan mūsu ģimenes stāstam. Un vairo lepnumu, kā cauri gadsimtiem Latvijā prata ražot ko tik trauslu un skaistu kā porcelāns.

Porcelāna entuziasti sestdienās labprāt pastāstīs vairāk. Sestdien Lielstraupes pilī varēs satikt porcelāna kolekcionāri Andu Als­bergu.