“Kamēr jautājumus cenšas kārtot, man nav jums ko teikt. Ministrija ir par to, lai mēs darbotos. Jāsakārto īpašuma tiesības. Protams, ka skatos cerīgi. Katrs cilvēks taču cerīgi skatās, ja tā nav, tad nav vērts dzīvot,”
atbildēja Sarma Markusa, uzskatot, ka tiek sacelta veltīga ažiotāža. Sociālās aprūpes centrs šajā ēkā darbojas kopš 1958.gada un acīmre-dzot izveidojies maldīgs priekš-stats, ka tā būs vienmēr. Pašlaik tiek remontēta arī nodarbību telpa un direktore ir cieši pārliecināta: ”Remontējamies, dzīvojam, netaisāmies mirt!”
Sociālās aprūpes centra ēka pieder kādai Amerikas latvietei. Pašlaik pagasta pašvaldība meklē risinājumu, bet optimisma deva ir visai niecīga.
“Sociālās aprūpes centrs varēs darbu turpināt, ja mums izdosies īpašumu atpirkt. Esam veikuši inventarizāciju un sazinājāmies ar ēku un zemes īpašnieces pilnvaroto personu. Viņš šajās dienās dosies uz Ameriku un aprīļa sākumā zināsim atbildi. Ir bijusi runa, ka sieviete varētu īpašumu pārdot. Jautājums- par kādu summu? Ja tā būs saprātīga, tad sarunas turpināsim,” uzsvēra Nītaures pagasta padomes priekšsēdētāja Inese Menģele, pagaidām nenosaucot konkrētas summas, kas dotu cerību vairāk nekā 20 nītauriešiem, galvenokārt sievietēm, nepalikt bez algota darba un secīgi ģimenēm ar daudz zemākiem mēneša ienākumiem.
“Pārsvarā centrā strādā sievietes, kurām aug skolas vecuma bērni, arī mazāki. Tieši par to pašvaldība visvairāk uztraucas. Bet atkārtoju, ka budžetā nav līdzekļu šādam pirkumam. Ja varētu īpašumu atpirkt par kadastrālo vērtību vai tuvu tai, tad meklēsim iespējas. Pašlaik izvēle ir īpašnieces ziņā,” tā I. Menģele. Pagaidām zināms vien tas, ka gados vecā kundze savā dzimtas īpašumā neatgriezīsies, bet viņai ir bērni.
Kamēr notiek sarunas par to, vai centram būt vai ne, tā iemītnieki apgalvo, ka viņiem te ir īstās mājas, bet darbinieki ir neziņā, ko darīs, ja darba vieta netiks saglabāta.
“Esmu pieradusi aprūpēt un uz-klausīt cilvēkus. Darbs man ļoti patīk. Pastāvīgi jūtos nedroši, jo, darbu zaudējot, Nītaurē nezinu, kur citu atrast,” sarunā atklāja aprūpētāja Vija Ķauķīte, kura ar klientiem darbojas un katru dienu aprunājas jau piecus gadus. Par viņu tāpat kā vadītāju un citiem centra darbiniekiem klienti saka: “Kā atnāk, tā saulīte pie mums iespīd.” Tā ir lielākā samaksa par darbu, jo finansiālā atlīdzība tikai nedaudz pārsniedz valstī noteikto minimālo mēnešalgu.
“Man te tikpat kā māja. Kad neviens mani nesanervozē, tad esmu laba,” sacīja Klementīne Barāne, kura centrā ievietota 17 gadu vecumā, tagad viņai ir 66 gadi. “Nītaurē” pagājis viss mūžs.
“Tas apliecina mūsu vēlēšanos un vajadzību šeit būt,” vēlreiz uzsvēra direktore Sarma Markusa, kuru sveicina katrs klients un pēc aprunāšanās ar slimajiem cilvēkiem šķietami skarbajai direktorei acīs vīd asaras. Centra nākotne ir nevis tās darbinieku, bet ēkas īpašnieces ziņā.
Komentāri