Aleksis Rubenis daudziem saistās ar Cēsu 1. vidusskolu, kurā bija direktors laikā, kad tika celtas jaunās piebūves, daudziem viņš bija matemātikas skolotājs, audzinātājs. Vēl daudziem – vienkārši labs, strādīgs un draudzīgs cilvēks. Nesen Aleksis Rubenis nosvinēja 80 gadu jubileju. Viņa pašreizējā dzīvesvietā Dzērbenē sabrauca bariņš apsveicēju – gan bijušie kolēģi un audzēkņi, gan pagasta iedzīvotāji un draugi. Saruna notika neilgi pēc šī notikuma, kad istaba vēl bija pilna ziediem. Darba mūžs sākās Rozulā
Aleksis dzimis 1927. gadā bijušajā Polijas apgabalā, tagadējā Lietuvā. Tur tēvs bija izbēdzis no ielenkuma un noskatījis kādu baltkrievieti, apprecēja un izveidoja kuplu ģimeni – izaudzināja četrus dēlus un meitu. Līdz 11 gadu vecumam Aleksis mācījies poļu skolā: „1939. gadā tēvs izklapatāja, ka var atgriezties Latvijā. Dzīvojām Morē. Tur pabeidzu pamatskolu. Lai arī poļu skolā biju pabeidzis 4., Morē mani paņēma 2. klasē. Kad 1944. gadā skolu pabeidzu, biju vecāks nekā citi, man bija 17 gadi. Rudenī gribēju iestāties Jelgavas skolotāju institūtā, bet mani mobilizēja vācu armijā. Dienēju starmetēju baterijā. Kopā ar vēl septiņiem puikām ķērām krievu kukuruzņikus. Sākumā dienēju Rīgā, tad pārcēla uz Tukumu, kur nonācu Kurzemes katlā. 1945. gadā Vācija paziņoja par kapitulāciju. Ejot uz Rīgu, mani paņēma ciet krievi. Sākumā aizveda uz Ventspili, tad Ļeņingradas apgabalu celt Dubrovkas spēkstaciju. Ja karā tiku cauri sveikā, tad lāgerī sabojāju aci – viens puisis man gāja pa priekšu un uzkāpa mīnai. Viņam atrāva kājas, bet man piemeta pilnas acis ar zemēm. No tā laika tikai ar vienu aci redzu. Filtrācijas lāgerī biju gadu – maijā atveda ar vilcienu uz Rīgu, kur māsa mani dabūja ārā. Par lāgeri man visvairāk sirds sāp. Īpaši par to runāt negribu, kas bijis, bijis.”
Liktenis ar Aleksi izspēlējis vēl vienu ļaunu joku. Viņa brālis tika mobilizēts krievu armijā un krita pie Tukuma, tā patiesībā abi bija karojuši viens pret otru.
1946. gadā ticis mājās, Aleksis rudenī iestājās Cēsu skolotāju institūtā. To pabeidzot, tūlīt nosūtīts uz Rozulas pamatskolu: „Mūs ar sievu Rūtu Ilonu reizē aizsūtīja. Tur arī sarokojāmies un 1953. gadā apprecējāmies.” Rozula palikusi siltā atmiņā, jo tur bija pirmā darbavieta, šajā skaistajā vietā pavadīta jaunība, nodibināta ģimene. Jau šajos laikos sākusies Alekša aktīvā sabiedriskā dzīve. „Abi ar sievu vienmēr bijām aktīvi. Rozulā es vadīju dramatisko kolektīvu, iestudēju lielas lugas. Sieva vadīja dejotājus. Kolhoza priekšnieks Zariņš tajā laikā uzcēla klubu. Tūliņ tur uzvedām lugu „Vikas pirmā balle”, ar lepnumu atceras Aleksis. Rozulas skolā nostrādāti divi gadi par skolotāju, tad Aleksis sācis pildīt direktora pienākumus. „Tajā laikā izaudzināju vienu klasīti, kas tagad kā pensionāri brauc mani apciemot. Aizejot uz Mori, tur direktore bija Spodra Ergarde. Kad pārnācām uz Dzērbeni, viņu savervējām līdzi uz šo galu. Vēl tagad esam draugi. Viņa dzīvo tepat Taurenē.”
Darbs Dzērbenes vidusskolā sākts 1960. gadā, abi ar sievu tur nostrādājuši gandrīz desmit gadus. Šajā laikā Aleksis iestājies arī kompartijā. „Divus gadus noturējos, bet tad piespieda iestāties, pārmeta, kā tad es tā – direktors un neesmu partijā. Kad sākās jukas, vispirms aizgāju izstāties no partijas. Man toreiz pārmeta, ko teiks skolēni, ka es tā izstājos. Atbildēju, ka skolēni jau nu noteikti mani sapratīs. Kad pārmeta, kā es, tik labs skolotājs, stājos ārā, atbildēju, ka man kā pensionāram nav ko darīt tādā organizācijā.” Ražīgais un raižpilnais Cēsu laiks
Uz Cēsu 1. vidusskolu Rubeņu pāris pārcelts 1970. gada aprīlī mācību gada vidū. Atceroties šo laiku, Alekša pirmais komentārs bija: „Dzenāja mani partijas uzdevumos.”
Šajā skolā pavadīti 20 gadi un gandrīz puse no tiem – direktora amatā. Kamēr Aleksis Rubenis bija Cēsu 1. vidusskolas direktors, notika jauno piebūvju celtniecība. Ar nožēlu bijušais direktors atceras to, ka nav izdevies panākt sporta zāles uzcelšanu: „Toreiz plānā bija sporta zāle un arī baseins. Ministrija pateica, ka tagad to nevar celt, un nekas nesanāca. Žēl, ka tik ilgi bērniem bija jādzīvo bez sporta zāles. Prieks, ka beidzot tā ir.” Būvniecība Aleksim radījusi daudz kreņķu, nervi neturēja, ģimenē sākās pārmetumi, līdz viņš atteicās no direktora amata un palika strādāt par matemātikas skolotāju. Tos gadus ar nostalģiju atceroties, Aleksis stāsta: „Toreiz bija traki laiki. Atceros, ka ķīmijas kabinetam krānus nevarēju nekur dabūt. Braucu pēc tiem uz Volgogradu. Līdzi paņēmu divas melnā balzama pudeles. Tajos laikos balzams bija lielā cieņā – neko bez tā nevarēja izkārtot.”
Cēsu laiks bijis ļoti saspringts un darba pilns. Aleksis secina, ka laukos gan varot dzīvot aktīvāku dzīvi: „Pilsētā sabiedriskajai dzīvei man pietrūka laika, jo slodze bija krietni lielāka – īsts kombināts. Dzērbenē pazinu visus bērnus un viņu vecākus no viena gala līdz otram. Cēsīs visus atcerēties nevarēju – pārāk liela skola. Ja nu vienīgi pēc sejām zināju. Optimālais skolēnu skaits skolā ir 300, tad direktors visus var pazīt.”
Vidusskolā izaudzinājis trīs matemātikas novirziena klases. Tad nāca pensijas gadi un Aleksis aizgājis pelnītā atpūtā. Vienmēr jābūt blakus
Ar saviem audzēkņiem skolotājs bieži devies ekskursijās. Kā pats saka: „Ar saviem skolēniem izbraucu garus ceļus pa Krieviju. Mana no-stāja vienmēr bijusi, ka nevar par vecāku naudu braukāt. Pašiem jānopelna. Tad nu „Uzvarā” gājām bietes ravēt, lai nopelnītu naudu ceļošanai. Palīdzēju audzēkņiem strādāt, asināju kapļus. Rudenī braucām skatīties, cik brangas mūsu ravētās bietes iz-augušas. Arī tagad man ir pārliecība, ka bērnam jāmāk strādāt. Neizprotu tagadējo situāciju, ka neko skolēnam nedrīkst likt darīt. Absurds! Kur tad lai bērns darbu mācās, ja ne skolā? Darba rūdījums taču paliek visam mūžam. Pie pašreizējās sistēmas, kad darbs tevi negaida, tieši vajadzēja bērnus pie tā radināt.”
Tradicionāli bijuši arī laivu braucieni no Jaunpiebalgas līdz Siguldai pa Gauju. Tos atceroties, Aleksis izstāstīja kādu gadījumu: „Braucām uz vairākām dienām. Vakarā, apstaigājot teltis, atklāju, ka pie meitenēm viens puika iekšā. Aizdzinu. Nākamajā vakarā tas pats. Aizsūtīju abus mājās un pateicu, ka arī vecāki to uzzinās. Tas pāris tā arī palika kopā un vēlāk mani uz kāzām uzaicināja.” Šis notikums vēl vairāk pierāda, cik ļoti skolēni bija viņam pieķērušies, un Aleksis uzskata, ka šo uzticību var iegūt, esot skolēnam blakus jebkādos apstākļos. Tā, atceroties savus skolēnus, Aleksis secina: „Tagad katru vasaru mani bijušie skolēni brauc ciemos, mani atceras. Tas droši vien liecina, ka esam labi sadzīvojuši. Visvairāk brauc tie, kas arī savā klasē bija draudzīgi. Divas no manām vidusskolas klasēm ideāli saderēja. Vienā savukārt bija vairāk individuālistu. Tā klase tad arī šeit nav bijusi. Vispār jau ir tā – kas savā starpā labi sadzīvo, labi jūtas klasē, labāk arī mācās.” Atmiņās pāršķirstot skolēnu albumu, skolotājs min, ka daudzi no viņa skolēniem kļuvuši par skolotājiem: „Lai arī viņi gāja matemātikas klasē, ne visi savu dzīvi saistījuši ar šo mācību priekšmetu. Ir arī filozofijas skolotājs viens. Par matemātikas skolotājām kļuvusi Inese Mangule, Ingrīda Tilaka, Gita Vītoliņa, arī Linda Villa, kurai pašreizējo uzvārdu neatceros. Savukārt tagadējo direktori Guntu Bērziņu pats savulaik pieņēmu darbā par latviešu valodas skolotāju.” Strādīgs un aktīvs
Kā atzīst pats Aleksis, viņš nekad nav vairījies no sabiedriskā darba – krāsojis skolu, veicis citus darbiņus, kā arī gatavojis noformējumu, kas ir viens no viņa hobijiem. Tāpēc, esot pensijā, Cēsīs Aleksis trīs gadus nostrādāja par noformētāju. Tāpat abi ar sievu vienmēr bijuši un vēl joprojām ir sabiedriski aktīvi. Vēl tagad savos 80 gados Aleksis nebaidās darba: „Ar darbu un kustībām uzturu sevi možu. Turam trušus, audzējam kartupeļus – apgādājam pat radus. Nečīkstam, ka nekā nav. Neciešu, ka laucinieks raud, ka nekā nav, ja zeme ir pie durvīm – lai tajā ierok kartupeli un strādā!” Ziemu viņš gaidot ar tās sniegiem, jo tā nāk klāt papildus darbiņi – ap māju tiek iztīrīts katrs celiņš.
Brīvākos brīžos Aleksis aizraujas ar makšķerēšanu. Arī Dzērbenē, nu jau kā pensionārs, daļēji atgriezies daudzo apkārtnes ezeru dēļ. Ļoti patīkot arī krustvārdu mīklu minēšana, kas asina prātu.
Dzīve ir interesanta
Lai arī Alekša dzīve nav bijusi viegla – pārdzīvots karš un lāgeris, pēkšņi zaudēta meita – viņš atzīst, ka ir laimīgs: „Viss manā dzīvē bijis interesants. Sajūta ir ideāla, jo mani ciena daudz cilvēku – gan radi, gan bijušie kolēģi un skolēni un citi, ar ko dzīvē nācies satikties. Tas ir galvenais, ko var gribēt kā samaksu. Cieņa rodas no tā, ka dari savu darbu un cieni citus. Man ir vērtīgs mūžs nodzīvots. Vienmēr esmu strādājis no visas sirds un uzskatu, ka darbā neesmu grēkojis ne par mata tiesu. Par skolu vienmēr esmu stāvējis un kritis – man patika šis darbs. Ar prieku varu apciemot savas bijušās darba vietas.” Ko par viņu saka citi
Kādā rakstā par Dzērbenes vidusskolas mūzikas skolotāju Olgu Jakāni teikts: „Dzērbenē, kur O.Jakāne strādājusi par mūzikas skolotāju vecākajās klasēs, bija ļoti stingrs, bet saprotošs skolas direktors Aleksis Rubenis. Ne vienu reizi vien gadījies tā, ka astoņos Olgai vajadzētu sākt kora mēģinājumu, bet deviņos viņu pamodina direktora zvans: “Labrīt, Olga, mēs jau dziedam!” Aiztūkušām acīm, pa galvu, pa kaklu metusies uz skolu, bet direktors sapratis un nesodījis viņu.”
Alekša Rubeņa audzēkne Gita Vītoliņa, Cēsu 2. pamatskolas matemātikas skolotāja: „Viņš vienmēr bija enerģijas pilns. Kā matemātikas skolotājs centās savu priekšmetu tiešām iemācīt. Pie viņa bija nedaudz jāpatrīc, ja nezināji. Nācās pat sēdēt līdz vēlam vakaram, kamēr viņš iemācīja to, ko nesaprati. Viņš nekad neatstāja nevienu, kas nesaprata. Viņu kā audzinātāju varu raksturot kā klases saliedētāju. Viņš visus iesaistīja dažādās aktivitātēs. Tā kopā darbojoties, mēs visi kļuvām ļoti tuvi un draudzīgi. Kopā braucām ekskursijās. Piemēram, braukājām pa Krieviju. Uz Maskavu devāmies nevis ar autobusu, bet ar vilcienu – tas bija neparasti un interesanti. Ļoti palikusi atmiņā viņa humora izjūta. Par to, ka tagad esmu matemātikas skolotāja, lielā mērā jāpateicas viņam. Man matemātika padevās. Skolotājs arī savās audzināmajās klasēs aģitēja, lai kļūstam par skolotājiem – viņš cerēja, ka sagatavos jauno matemātikas skolotāju maiņu.”
Bijusī kolēģe, Cēsu pilsētas ģimnāzijas direktore Gunta Bērziņa: „Viņš vienmēr pedagoģiskajā darbā bijis ļoti mērķtiecīgs un pēc būtības – stratēģis. Viņš ieviesa kabinetu sistēmu, kas uzlaboja izglītības kvalitāti. Tajā laikā šī sistēma bija jaunums. Aleksis Rubenis bija ļoti labs matemātikas skolotājs un daudzi viņa bijušie skolēni, kas tagad kļuvuši par skolotājiem, atzīst, ka skolotājs ielicis pamatus gan matemātikas mācīšanas metodikā, gan attieksmē pret skolēniem. Šo cilvēku raksturo milzīgas darbaspējas – darbs viņam vienmēr bijis viss, arī tagad. Viņš vēl tagad aktīvi interesējās par skolu, lai arī vairs te nestrādā. Kad aizbraucam ciemos, vienmēr izjautā, kas skolā notiek.”
Fakti: Aleksis Rubenis: * Dzimis 1927. gadā Polijā latvieša un baltkrievietes ģimenē. * 1939. gadā atgriezies Latvijā, dzīvojis Morē. * 1944. gadā 17 gadu vecumā mobilizēts vācu armijā. * 1945. gadā nonācis lāgerī, kur pavadīja gadu. * Cēsu skolotāju institūtā iestājies1946. gadā. * Pēc institūta beigšanas 1952. gadā nosūtīts strādāt uz Rozulas pamatskolu. * Uz Dzērbenes vidusskolu nosūtīts 1960. gadā. * 1970. gadā nosūtīts darbā uz Cēsu 1. vidusskolu. * Lielāko darba mūža daļu nostrādājis par direktoru.
Komentāri