Viņš ir miris. Deviņdesmitajā mūža gadā noslēdzies krievu rakstnieka Aleksandra Solžeņicina (1918. – 2008.) dzīves ceļš. Protams, mūsdienu Latvijas Republikai Krievija ir tikai viena no vairākām kaimiņvalstīm. Vēl vairāk, tā kā mūsu valsts ārpolitikas vadošais kurss (vismaz formāli) vērsts Rietumu virzienā, mēs varētu pat izlikties, ka tas, kas notiek Krievijā, īpaši jau kāda rakstnieka A.Solžeņicina nāve mūs maz interesē. Varam jau izlikties. Bet vai tā būs taisnība?
Mums tas var nepatikt, bet gandrīz pusgadsimtu Latvija bija krievu padomju okupācijas jūgā un bija PSRS sastāvdaļa. PSRS – tā, protams, ir tikai abreviatūra, lai maskētu to pašu veco Krievijas impēriju ar tai raksturīgo lielkrievu šovinismu. Mūsu vēsturē 20. gadsimta otrā puse gandrīz pilnībā saistās ar Latvijas atrašanos PSRS sastāvā. Latvijas likteņus gandrīz pilnībā noteica gan PSRS valdības politika, gan arī tie procesi, kuri risinājās šīs lielvalsts robežās.
Līdztekus valsts uzspiestajai „smadzeņu skalošanai” Krievijā pastāvēja brīvā doma – pazemota, apspiesta, bet pietiekoši aktīva, lai neļautu sabiedrības domāšanai pilnībā pārkaļķoties. Bija cilvēki, kuri par spīti visai nelabvēlīgajai videi
centās pretoties uzspiestajam domas vienveidīgumam. Viens no tiem, kuri šādi ietekmēja toreizējo padomju sabiedrību, bija krievu rakstnieks Aleksandrs Solžeņicins.
Pirmā iepazīšanās ar viņu man bija pusaudža gados. 60. gadu vidū manās rokās nonāca grāmata „Ivana Deņisoviča viena diena”, pats par sevi saprotams, krievu valodā. Līdz 1940.gadam Latvijas Republika bija kultūras valsts, kur tulkojumā latviešu valodā iznāca vai visi nozīmīgākie pasaules dižgaru darbi. Toreiz, kad ar vārdnīcas palīdzību lauzos cauri „Ivanam Deņisovičam”, nebija cerību, ka šo grāmatu varētu izlasīt latviski. Kaut šis darbs bija oficiāli izdots Maskavā, tas tomēr ietilpa zināmā ēnas zonā. Kā toreiz bija labi zināms, ja Maskavas dižkungiem ir iesnas, tad Rīgas vietvalži vāļājas ar plaušu karsoni. (Hmm! Kā ir šodien?)
Nav jau tā, ka tas, par ko rakstīja A.Solžeņicins, man būtu nezināms. Par to, kas notika ar Latviju 1940. gadā, kādas bija tā sekas, pietiekoši nopietni, kaut piesardzīgi, mani jau bija apgaismojis mans tēvs. Tomēr rakstītais vārds vienmēr atstāj lielāku iespaidu par runāto.
Par izcilāko A.Solžeņicina darbu parasti tiek minēts „Gulaga arhipelāgs”. Žēl, bet tā ietekme uz mani nebija īpaši nozīmīga. Fragmentāri to dzirdēju radio „Brīvība” krievu pārraidēs, cik nu tālaika „zāģis” (vecākā paaudze vēl to noteikti atceras!) to pieļāva. Visu darbu pilnībā izlasīju ļoti vēlu, jau Latvijas neatkarības atjaunošanas nojausmās. Tāpēc nevaru apgalvot, ka „Gulaga arhipelāgs” būtu atstājis noteicošu iespaidu.
Manas nozīmīgākās atmiņas par A.Solžeņicinu padomju laikos saistās ar šādu gadījumu. Man uz vienu nakti iedeva fotokopijas, kurās bija iespējams izlasīt A.Solžeņicina darbu „Badījās telēns ar ozolu”. Tajā autors stāstīja par savu cīņu ar padomju varas orgāniem, pirmām kārtām ar cenzūru. Lasīšana bija grūta, pēdējās stundās, jau uz rīta pusi, iespraudu sērkociņus acīs, lai tiktu līdz sacerējuma beigām. Darbs atstāja tiešām graujošu iespaidu, izrādījās, ka pat viens cilvēks var būt nopietns pretinieks valsts varai. Vēlāk pārliecinājos, ka A. Solžeņicins ar saviem darbiem atstājis pietiekami lielu iespaidu uz vairākiem maniem laika biedriem, kuri bija aktīvi darbinieki 1980.gadu beigās, laikā, kad darbojās Latvijas Tautas fronte. Par spīti A. Solžeņicina darbos izteiktajai pārliecībai, ka Krievijai impērija nav pa spēkam, domāju, ka bijušās PSRS izjukšana viņam kā krievu nacionālistam diezin vai bija pa prātam. Arī viņa izteikumi pēdējos dzīves gados liecina, ka A.Solžeņicina sapnis tomēr bija „Lielā Krievija”. Tomēr, atvadoties no Aleksandra Solžeņicina, jāsaka – svarīgākais, ko viņš izdarīja savā dzīvē un atstāja pēc sevis, ir viņa grāmatas, jo īpaši viņa paustā pārliecība „Nedzīvot melos”.
Lai nu kā, tad pēdējo vēlējumu A.Solžeņicins godīgi centās pildīt visu mūžu. Ja arī daži viņa pēdējo gadu izteikumi mums varētu nepatikt – ne jau tie nosaka A. Solžeņicina vietu mūsu domās un, kas jo svarīgāk, viņa vietu pasaules vēsturē.
Komentāri