Pēc simts gadiem mūsu mazbērni būs apmēram 10% no Latvijas iedzīvotāju skaita; pēc pašreizējiem demogrāfiskajiem parametriem, 2100.gadā pasaulē būs tikai 300 000 latviešu, intervijā “Latvijas Avīzei” izteicies ANO Starptautiskās migrācijas organizācijas Latvijas biroja vadītājs Ilmārs Mežs.
“Vienīgā cīņas iespēja pret to, lai iebraucēji nepārņemtu tavu zemi, ir pašu bērnu radīšana,” uzskata Mežs un piebilst, – ja neuzlabosies demogrāfiskā situācija, kultūras saglabāšanai – dziesmu svētkiem, koriem, valodai – nebūs nozīmes. “Ja nerūpējamies, lai būtu pēcnācēji, kam to saglabāt un tās dziesmas dziedāt, tad tam visam nav jēgas.”
Mežs uzskata, ka pašlaik “mēs slēpjam galvu smiltīs un negribam redzēt, kas būs pēc vienas vai divām paaudzēm. Latvieši runā, cik viņi būs konkurētspējīgi, cik lielas būs algas, un atzīstas – pie šiem finanšu apstākļiem bērnus nevaram atļauties. Protams, tas ir grūti, protams, jaunās ģimenes ir jāatbalsta vairāk. Bet, ja tā būtu kalkulējuši mūsu vecāki, tad lielākā daļa no mums nemaz nebūtu piedzimuši!”
Viņš norāda uz vēsturiskajiem apstākļiem – kariem, mēri, badu, taču, lai cik smagi, latvieši tomēr vienmēr parūpējās, lai tauta turpinātos, pat pieaugtu dzīvajā spēkā.
Pēc Meža teiktā, dati pārliecinoši pierāda, ka mēs katru gadu izmirstam – “pērn nostrīpojām Talsus, šogad Kuldīgu” – atbilstoši šo pilsētu iedzīvotāju skaitam nomirušo daudzums pārsniedz jaunpiedzimušos. Piemēram, “igauņiem izdevies panākt, ka viņu tautai ik gadu “pieaudzē” mazu pagastiņu klāt, nevis kā Latvijā – ik gadu pazaudējam veselu pilsētu”.
Igaunijā ir ar apdomu vērsta politika par labu ģimenēm un bērnu dzimšanai, piebilst ANO pārstāvis.
Viņaprāt, reāli demogrāfiskās situācijas izlabošanai Latvijā dotais laiks ir tikai viena paaudze, – tie ir 20 gadi. “Ja tos mēs atkal izniekosim tāpat kā iepriekšējos divdesmit gadus, tad iesāksies neatgriezenisks, lavīnveida process un latvieši vairs nekad nespēs nodrošināt vairākumu savā valstī. Tad jautājums – kas šo teritoriju piepildīs?” vaicā ANO migrācijas speciālists.
Latvijā problēma ir pašlaik valdošais mantas un karjeras kults. “Mazuli nevaram atļauties, jo jāpabeidz augstskola un jāsāk veiksmīga karjera. Pēc tam jānopērk lielāks dzīvoklis, jāmaksā kredīti par jauno auto, ceļojumi… bet bērni mūsu vērtību skalā ir zemāk,” norāda Mežs.
Viena no demogrāfiskām problēmām ir tā, ka ar katru gadu pirmais bērns dzimst aizvien vecākām māmiņām. “Tāpēc valdībai ir jāpieliek labumi – vai tās būtu nodokļu atlaides vai mājokļa kredīts ģimenēm ar trim un vairāk bērniem, lai praktiskais latvietis sāk rēķināt līdzi, ka, pirmo bērniņu laižot pasaulē pēc 30 – 35 gadu vecuma, ģimene vairs nevar paspēt sagādāt vēl divus un tikt klāt pie šiem valsts labumiem,” uzskata ANO migrācijas speciālists.
LETA
Komentāri