“Daba ir piespēlējusi lielu karstumu un sausumu. Bīstamības pakāpes iedalās mazā, zemā, vidējā un augstā. Pēc dažādiem rādītājiem rajona mežos pat ir pārsniegta augstākā bīstamības pakāpe, tāpēc īpaši jāievēro ugunsdrošības noteikumi. Meži ir pārvērtušies par pulvera mucām,” pastāstīja V. Ivašins. Viņš uzsvēra, ka arī citur Latvijā vērojama līdzīga situācija: “Trešdien zvanīja kolēģis no Balviem un teica, ka arī tur ir liels sausums. Nesen izdeguši 12 hektāri meža.”
Lai gan mežos ir paaugstināta ugunsbīstamība, pagaidām vēl nav nepieciešams izsludināt ārkārtas stāvokli. V. Ivašins atzīst, ka labprāt drošības dēļ to izsludinātu, taču tam nepieciešama rajona padomes atļauja. Viņš sacīja: “Esmu runājis ar Cēsu virsmežniecības virsmežzini par pieteikuma iesniegšanu. Taču izlēmām to nedarīt, jo pagaidām, par laimi, nav daudzu un lielu mežu ugunsgrēku.”
“Salīdzinot ar kūlas dedzināšanas periodu, tagad mežu ugunsgrēku skaits ir samazinājies. Vairāk deg siens, sausa zāle. Piemēram, trešdien un ceturtdien katru dienu bija divi izsaukumi, kuros ceļmalās dega nopļautā zāle. Ugunsgrēki varētu būt izcēlušies neuzmanīgas rīcības dēļ
vai tos izraisījuši zemē nomesti degoši izsmēķi. Zāle karstajā laikā ātri izžūst un viegli uzliesmo kā pulveris,” sacīja Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Cēsu brigādes komandieris Pēteris Serovs.
Tā kā Cēsu virsmežniecībai ir sava tehnika un brigāde, kura dodas uz ugunsnelaimju vietām, palīdzību Cēsu ugunsdzēsēju brigādei viņi lūdz tikai tad, kad paši netiek galā. “Šogad vēl nav nācies palīdzēt mežu ugunsgrēku dzēšanā,” informēja P. Serovs.
Cēsu virsmežniecības ķīmiskās stacijas priekšnieks V. Ivašins ir gandarīts, ka lielās meža izstrādes firmas cenšas ievērot drošības noteikumus, tās ir informētas par paaugstināto ugunsbīstamību rajona mežos: “Uzņēmumu darbinieki zina, ka karstajā laikā jābūt sevišķi uzmanīgiem ar uguni. Pastāv mutiska vienošanās ar lielākajām firmām, ka šajā sausajā laikā meža strādniekiem piekodina īpaši uzmanīties, dedzinot zarus un veicot citus darbus.”
SIA “Ķērpīši DZ” direktors Andris Dzalbs atklāja, ka arī karstajā un sausajā laikā firma veic mežizstrādes darbus. Viņš precizēja: “Mūsu darbība mežā nav saistīta ar uguni. Vairs nededzinām zarus, bet pašlaik liekam tos kaudzē, lai rudenī vēsākā laikā varētu likvidēt pārpalikumus. To darām gan drošības apsvērumu dēļ, jo zinām, ka mežos pastāv augsta ugunsbīstamība, gan domājot par darbiniekiem. Tas būtu nepieņemami, ja strādnieki šādā laikā dabūtu vēl karsēties, dedzinot zarus. Tāpēc arī citus darbus veicam tikai agrās rīta stundās, jo pa dienu karstumā nav iespējams pastrādāt.”
Raunas pagasta mežsargs Aress Lodziņš atklāja, ka viņa darba pienākumos ietilpst mežu apsekošana, lai tajos neizceltos ugunsgrēki. Lai gan teritorijā, par kuru viņš atbild, nav kempingu un telšu vietu, citur rajonā tos apseko. “Zinu, ka Gaujas Nacionālā parka mežsargi un citi darbinieki veic speciālu kempingu un telšu vietu apsekošanu. Paaugstinātās ugunsbīstamības periodā tieši šajās vietās cilvēku neuzmanīgas rīcības dēļ var izcelties ugunsgrēki,” pastāstīja mežsargs A. Lodziņš.
Savukārt Gaujas Nacionālā parka administrācijas kontroles daļas vadītājs Jānis Bušs minēja, ka telšu apmetņu un kempingu vietās ir mazāka iespējamība nekā mežā, ka izcelsies plaša ugunsnelaime. “Atpūtas vietas parasti ierīko pie ūdens, tāpēc tur ir vieglāk apdzēst liesmas. Arī ar ugunsdzēsēju transportu tur vieglāk piekļūt. Tās ir vietas, kurās ievēro ugunsdrošības noteikumus, piemēram, izveidojot akmeņu līniju ap ugunskuru,” sacīja J. Bušs. Viņš atzina, ka parka darbinieki veic apsekošanu, lai gan ugunsdrošības kontrolēšana ir Valsts meža dienesta darbinieku pienākums.
Liela nozīme ugunsgrēka apkarošanā ir savlaicīgai nelaimes pamanīšanai. Tādēļ ugunsnovērošanas torņu dežurantiem tagad jābūt īpaši vērīgiem. Novērošanas torņa Plācī dežurante Dzidra Potapova sacīja: “Tas ir atbildīgs darbs. Dežuranti ir operatīvāki par iedzīvotājiem. Ja ugunsgrēks ir ceļa malā, tad jau aculiecinieki paziņo, bet arī tad ne vienmēr. Taču laikus pamanīt ugunsgrēku neļauj dūmaka un ceļu putekļi, kuri rodas karstuma un sausuma dēļ. Taču ar laiku jau iemācās atšķirt dūmaku un putekļus no īsta ugunsgrēka.”
Dz. Potapova norādīja uz nepieciešamību vairāk informēt iedzīvotājus par ugunsnovērošanas torņu darbību un to kontakttelefoniem. Viņa teica: “Iedzīvotājiem vajadzētu zināt torņu dežurantu numurus un ziņot, ja paredzēts ko dedzināt. Tad pēc dūmu pamanīšanas es nevajadzīgi nezvanītu operatīvajam dežurantam, kurš tālāk nodod ziņu virsmežniecībai. Savukārt virsmežniecība ziņo konkrētā apvidus mežzinim, lai viņš dodas pārbaudīt, kas notiek. Tas ir garš ceļš. Taču telefonu grāmatās nav torņu dežurantu numuru, tāpēc dažkārt sanāk traucēt mežziņus un citus cilvēkus bez vajadzības.”
Ja turēsies tāda gaisa temperatūra kā līdz šim, tad iestāsies sevišķi ugunsnedrošs periods. Tāpēc galvenais ir informēt iedzīvotājus par iespējamajām briesmām. V. Ivašins ieteica: “Ja plānots doties uz mežu, tad šķiltavas, sērkociņus un papirosus no kabatas ārā! Sausums un karstums ir ļoti labvēlīga vide ugunsgrēkam. Arī izbraukumos ugunskura vietās ir jānogaida, kamēr beidzas gruzdēšana. Labi būtu, ja līdzi paņemta lāpsta, ar kuru var aprakt ugunskuru. Būtu pateicīgs, ja iedzīvotāji uzmanītos un sekotu līdzi savai darbībai.”
Komentāri