Cēsniece, pensionētā žurnāliste Ausma Grāvīte atzīst, ka ir aizrautīga grāmatu lasītāja un regulāri izmanto bibliotēkas pakalpojumus, bet pēdējā laikā nav gadījies atrast īsti saistošu lasāmvielu. „Ja aizraujos, tad aizmirstu par visu, kas man ir apkārt, un laiks priekš manis tad vairs neeksistē. Varu arī aizmirst, ka man ir pienākums pagatavot pusdienas vai vakariņas,” saka Ausma.
Šobrīd Cēsu centrālajā bibliotēkā viena no pieprasītākajām grāmatām ir Māra Ruka „Īsvēsture: patiesība par Vairu Vīķi – Freibergu”. „Neesmu bijušās prezidentes fane, drīzāk kritiķe, kaut atzīstu, ka daudzējādā ziņā amata pienākumus viņa pildīja labi. Paņēmu šo grāmatu, jo cerēju, ka tajā izlasīšu rosinošu vērtējumu, taču vīlos, jo rakstītais man negāja pie sirds un grāmata palika neizlasīta. Autors bija izvēlējies sīkumainu pieeju, faktiski piesiešanos prezidentes publiskajam tēlam, atrodot viņas darbībā, piemēram, valodas kļūdas, kuras kritizēt. Tāda niekošanās mani nesaistīja,” atklāja A. Grāvīte. „Pievērsos ārzemju autoru grāmatām, bet arī tur man neveicās. Francūža Mišela Velbeka grāmatā „Varbūt ir sala” stāstīts par 21. gadsimta vīrieti, par iespējamo nākotni. Grāmata bija kritiska un diezgan seksuāla, bet autora secinājums izrādījās tāds – vīrietis pēc 40 jau jūtas tik vecs, ka visu savā dzīvē pazaudējis. Daudz saistošāks varētu būt angļu autores Tesas Hedlijas stāstījums grāmatā „Vecāku guļamistaba” par kādas dzimtas māju, kur tagad saimnieko vecā māte un viņas meita, universitātes profesore, ja vien grāmatas valoda būtu labāka. Neveiksmīgais tulkojums traucēja lasīt. Un tā nu iznāk, ka pašlaik esmu vērtīgas grāmatas meklējumos.”
