Ik pa laikam redakcijā iegriežas kāds cēsnieks, lai pastāstītu par problēmām savā īpašumā, dzīvoklī vai mājā. Uzklausot, iepazīstot situāciju, radušies daži secinājumi, bet par tiem nedaudz vēlāk. Sāksim ar konkrētu situāciju.
Septembra sākumā Caunas ielā 6a kāda augšējā stāva dzīvokļa iemītnieki konstatēja, ka no augšas sūcas ūdens. Izrādījies, ka bēniņos plīsis ūdens apgādes sistēmas atgaisotājs, appludinot bēniņus un vienu dzīvokli. Avāriju iespējami ātri novērsa, bet sekas palika. Kā minēts ēkas apsaimniekotāja SIA “CDzP” apsekošanas aktā, samērcēti griesti, tapetes, lamināts, mīkstais grīdas segums. Dzīvoklī dzīvojošais Rolands uzskata, ka remonta izdevumi jāsedz mājas apsaimniekotājiem, jo tie uzņēmušies iekšējo tīklu apkalpošanu, tātad vaina radusies viņu nolaidības dēļ.
“CDzP” valdes priekšsēdētājs Ģirts Beikmanis norāda, ka avārija nav radusies no apsaimniekotāja neizdarības vai nepareizas rīcības. Cēsīs ir kaļķains ūdens, tas nelabvēlīgi ietekmē cauruļu stāvokli, arī atgaisotājus. Kamēr siltais ūdens mājas sistēmā necirkulēja, jo centrālo siltumtīklu remonta dēļ bija pārtraukums ūdensapgādē, kaļķis atgaisotāju acīmredzot bija pavisam nosprostojis. Kad ūdens piegādi atjaunoja, atgaisotājs tika pārrauts un ūdens nopludināja dzīvokli. Pārfrazējot teicienu par mazo cinīti, var teikt, ka mazs atgaisotājs radīja lielas problēmas.
“Šāds pavērsiens nebija paredzams un novēršams. Māju komunikācijas ir nolietojušās, un avārija var notikt jebkurā brīdī. Nevaram uzņemties atbildību par to, ka iekšējie tīkli ir sliktā stāvoklī. Dzīvokļu īpašnieki paši izlemj, ko mājai remontēt, mainīt, mēs uz savu galvu nevaram neko darīt. Mēs uzņemamies atbildību maksājumu un rīkojumu apmērā, un atbildam par savu darbību vai bezdarbību. Ja mūsu darbinieki nesen tur būtu veikuši kādus remontus, un nekvalitatīva darba rezultātā būtu notikusi avārija, tā nenoliedzami būtu mūsu vaina. Bet šoreiz dzīvoklis ir cietis no mājas kopīpašuma, un vainīgā te nav. Tā nav bijusi ļaunprātīga rīcība,” norāda Ģ. Beikmanis.
Pēc notikuma līdz pat šim brīdim nav atbildēts jautājums, kurš segs dzīvokļa remonta izmaksas. Apsaimniekotājs saka, ka tas jāsedz no mājas uzkrājuma, jo tas ir mājas kopīpašuma nodarīts kaitējums. Tam piekrīt arī mājas pilnvarotā persona, bet atšķiras viedokļi, cik tas varētu maksāt. Tapušas divas tāmes. Pēc Rolanda pasūtījuma kāda firma aprēķinājusi, ka nepieciešami aptuveni 1200 lati, un viņš šo tāmi iesniedzis “CDzP”.
Mājas pilnvarotā persona, piekrītot, ka remonta izmaksas var segt no mājas līdzekļiem, nepiekrīt tāmei tik lielā apjomā.
“Pilnvarotā persona izteica vēlmi redzēt avārijas sekas. To minējām arī vēstulē, ko nosūtījām dzīvokļa īpašniekam, aicinot ielaist dzīvoklī mājas pilnvaroto personu, lai kopīgi apsekotu dzīvokli. Vienojāmies, ka tas notiks 16.decembrī. Taču dzīvoklī tika ielaists tikai mūsu uzņēmuma būvinženieris, bet mājas pilnvaroto iekšā nelaida. Kāpēc tā, man nav skaidrojuma, lai gan viņai ir tiesības iepazīties ar situāciju.”
Savukārt Rolands stāsta, ka esot mājas pilnvaroto personu aicinājis ar situāciju iepazīties tūlīt pēc avārijas septembrī, bet viņa esot atteikusies, aizbildinoties ar svarīgākiem darbiem.
“DzP” būvinženieris decembra apskatē secinājis, ka tapetes bojātas, vienas durvis piebriedušas un ciet īsti neveras, nepieciešami vēl citi nelieli darbi. Viņa sastādītā tāme ir mazāk par 400 latiem, tātad trīs reizes mazāk nekā sarēķinājusi cietušās personas izraudzītā firma.
Rolands norāda, ka būtu ar mieru ar mazāku summu, ja vien “CDzP” sastādītajā tāmē būtu iekļauta arī lamināta maiņa, jo apsekošanas aktā minēts, ka arī tas bojāts. Ģ. Beikmanis norāda – samērcēts lamināts nenozīmē, ka tas ir neglābjami beigts. Tas izžūst un ir lietojams. “Ja dzīvoklis būtu ļoti nopludināts, lamināts būtu sabojāts, tad ciestu arī apakšējais dzīvoklis. Bet tur griestos nav nemazākā mitruma, pat ne šuvju vietās, kas liek secināt, ka ūdens plūdi nav bijuši pārāk lieli,” saka Ģ. Beikmanis.
Rolands tam nepiekrīt, uzskatot, ka lamināts tomēr ir sabojāts un jāmaina. Tagad sarunas nonākušas strupceļā. Ģ. Beikmanis norāda, ka grūti prognozēt, kā risināsies situācija.
Ja īpašums būtu apdrošināts, viss būtu gaužām vienkārši. Izdevumus segtu apdrošinātāji un piedzītu kompensāciju no vainīgā.
“Ir normāla lietu kārtošanas secība, un to šim cilvēkam esmu stāstījis. Ja viņš uzskata, ka esam pie kaut kā vainīgi, tas jānokārto civilizēti. Man nepieciešams grāmatvedībā iesniegt dokumentus, uz kuriem balstoties, samaksāt par remontu. Iespējams iet uz tiesu, lai tā pieņem lēmumu, ka esam vainīgi. Ja būs lēmums, samaksāsim gan kompensāciju, gan tiesas izdevumus. Cilvēkam ir tiesības vērsties tiesā, nevis nākt un izteikt pārmetumus. Uzskatu, ka šo lietu varēja atrisināt sarunu ceļā,” saka Ģ. Beikmanis.
Situācija gaida risinājumu, bet man jādomā par to, cik bieži konflikti rodas tādēļ, ka neprotam sarunāties. Jo biežāk nākas uzklausīt šādas problēmas, jo arvien vairāk rodas pārliecība, ka visā vainojamas tīri cilvēciskās attiecības. Neprotam mierīgi apsēsties pie sarunu galda un pārrunāt sarežģījuma risinājumu, nemeklējot pretējā pusē vainīgo. Diemžēl šī problēma ir visos līmeņos, pat visaugstākajā. Mums trūkst prasmes atrast izeju kopīgiem spēkiem, diskutējot, pārliecinot ar argumentiem, nevis uzbraucieniem. Kamēr to neiemācīsimies, netikt mums vaļā no tā stereotipa, ka esam maza, kašķīga tautiņa pie Baltijas jūras.
Komentāri