Jau vairākus gadus Melānijas Vanagas muzeja vadītāja Ingrīda Lāce rosina Sibīrijas ceļus izgājušos rakstīt atmiņas. Ik reizi kā mājas uzdevumu skolēnam, mudinot meklēt atbildes uz kādu konkrētu jautājumu. Šopavasar atmiņu tēma bija prieks – par ko priecājās bērni tur, Sibīrijā! Sākumā bijusi neizpratne, pat viegls sašutums, bet cilvēki taču visos laikos un vienmēr, lai arī cik grūti bijis, ir priecājušies. Kaut par pirmo zaļās zāles stiebru, kas izspraucies pretī saulei, kaut rasas piles veidotu rakstu izkaltušā zemē, kaut mīļu smaidu, glāstu.
Dzīvosim līdzi mazā Gunta Eglīša priekiem.
Esmu dzīvība
Gribu iegrimt 69 gadu tālās atmiņās un teikt, ka varbūt mūsu nākamās paaudzes, mūsdienu jaunatne, bērni, jaunieši priecāsies, ka viņu sākumceļi dzīvē ir pavisam citādi, daudz interesantāki. Bet vai vērtīgāki? Varu apgalvot, man ir ļoti laimējies, ka 1941. gada 14.jūnijā biju tikai divus gadus un divus mēnešus vecs. Tagad saprotu, ka bērni sevi, ierašanos pasaulē sāk apjaust tikai no četru, piecu gadu vecuma. Paldies Dievam, Pestītājam, varbūt arī citiem spēkiem, ka visi bērni, vai viņi dzimuši un auguši Sibīrijā, Čukotkā vai Noriļskā aiz Polārā loka, Āfrikas džungļos vai Kazahijas stepē, ir dabas būtnes, kas priecājas, ir laimīgi, ka var elpot šīs planētas gaisu, un aug tādos apstākļos, kādi nu katram doti. Un te jau ir tas pirmais prieks bērnam – es esmu dzīvība. Grūtāk un daudzkārt smagāk bija tiem, kas 1941.gada 14.jūnijā jau bija sešgadnieki vai vecāki. Viņu sirdīs iegūla vairāk ciešanu, jo atmiņā bija piens, maize, rotaļlietas, tēvs, māja, bērnība. Un pēkšņi acu priekšā aina, ka mīļotajam tēvam no pirksta kopā ar ādu norauj laulības gredzenu, ieliek roku dzelžos, aizved uz citu vagonu, kuram priekšā restes.
Šiem bērniem bija ļoti grūti,
arī manam vecākajam, piecgadīgajam brālim. Viņš tēvu atceras aizvešanas brīdī, es ne.
Tā nu esmu uzaudzis 182 cm garš un 95 kg viegls bez tēva ietekmes, un mani bērni, mazbērni izauguši bez vectēva un vecvectēva padoma.
Rotaļlietas
Par ko es, Guntis Eglītis Kārļa dēls, dzimis 1939.gada 8.aprīlī,
no 1941.gada 14.jūnija līdz 1954.gada 7.augustam, priecājos?
Ka man ir mamma, ka lec un riet saule, ka barakā, kurā mitinājāmies, reti, bet tomēr reizēm ir silti, ka ir vēl tādi paši kā es: Teika, Aļa, Ilze, Inta, Velga, Mirdza, Vilis, Andris, Alnis, Atis, Pēteris, kā arī vēl vācu (Pievolgas) un kalmiku bērni. Sešu kilometru attālumā bija kapsēta, tur mūža miegā aizmiguši atdusējās
vēl seši latviešu bērni, viņu vidū
arī mans jaunākais brālis Kārlītis (dzimis 1941.gada martā, miris 1941.gada jūnijā). Priecājos, ka mums, bērniem, ir tik daudz rotaļlietu, daudz vairāk nekā maniem mazbērniem šodien, un tās bija: ciedru, egļu, priežu, pihtu čiekuri, dažādu lielumu un krāsu akmentiņi, sakaltušas zaķu un aitu spiras, koka klucīši, ripiņas, putnu veidotās, bet mūsu rokās nonākušās ligzdas, putnu spalvas un daudz kas cits. Nezinu, kurai mammai piederoša, bet mūsu kopīpašums bija vienīgā bilžu grāmata, diezgan bieza un turklāt ar krāsainām bildēm, ja nemaldos, tad latvju tautas dziesmas. Priecājos par ugunskurā atrastu ogli, kas aizvietoja zīmuli vai flacenīti, par bērza tāsi, kas derēja papīra vietā, par sodrējiem, no kuriem vārījām tinti, ar ko rakstīt. Fantāzija un izdoma darbojās lieliski (laikam gēni) – tā negribējās, ka vecāki traucē vai pat pārtrauc mūsu nodarbi, bet viņi arī necentās to darīt. Jo, kamēr spēlējāmies, neprasījām ēst.
Pučkas, skortis, čeremša
Mammas pa to laiku ara zemi, ecēja, taigā cirta mežu, pļāva ar izkapti zāli sienam un līdzpaņemtā tarbā vāca ēdamas zāles, kuru Sibīrijā ir ļoti daudz. Vasarā no tām arī galvenokārt pārtikām. Nemelošu, tomēr vislielākais prieks bija tad, kad vēders bija pilns un negribējās ēst. Priecājos par pavasarī
tīrumā salasītiem, 40-450 salā pārziemojušiem kartupeļiem. Viena no lielākajām bērnu nodarbēm – mācīties skaitīt, jo mammas bija uzdevušas salasīt tik un tik dažādu augu, lai vakarā, samīcot kopā ar zāģu skaidām, uz plīts virsas varētu cept garšīgas ļepjoškas jeb pankūkas.
Liels prieks bija gan vecākiem, gan mums, bērniem, ja izdevās naktī no nosprāgušo lopu apsālītajām ādām, kas bija izliktas saulē kaltēties, nozagt – tieši tā – sāli, ko pielikt pie zupas. Priecājos, ja vakarā, kad mamma atnāca no darba, varēju iedot zināmu skaitu izejvielu zupai (pučkas, skortis, čeremšu, balandas, nātres, savvaļas liliju sīpolus, taigas zirņus utt.). Priecājos par ziemā cilpās noķertiem zaķiem, par meža strazdiem un dzeņiem, izņēmām iekšas, nomazgājām, ievīkstījām mālos, izveidojās kartupelim līdzīgs bumbulis, to cepām ugunskurā. Vēl šodien, rakstot par priekiem, siekalas sakrājās mutē. Kā lai nepiemin naktssardzes Vanagtantas (Melānija Vanaga) no rītiem termoforā noslēptu zem veļas atnesto silto aitas pienu, ko pa nakti viņa bija saslaukusi no aitiņām. Par to draudēja vēl 25 gadi, bet viņai tik ļoti gribējās bērniem sagādāt prieku.
Kā priecājos par līdaku, kuru noķēru ar cilpu, jo āķu nebija. Priecājāmies par bagātīgām ogu plantācijām rudeņos taigā – avenes, zemenes, jāņogas, upenes. Ievu ogas uz plīts kaltējām ziemai, tās samala miltos un pulveri lika pīrāgos. Vai, cik garšīgi!
Liktenis pasargāja
Priecājos, ka paliku dzīvs pēc siseņu kodieniem, kad man bija pieci vai seši gadi. Liels prieks vēl šodien, ka man neamputēja kāju lielos pirkstus, jo bija galīgi cieti, balti apsaldēti. Prieks, ka, nākot no skolas, varēja apsildīt kājas tur, kur tikko bija izčurājusies gotiņa, kura ganījās ceļmalas pļavās. Prieks par to, ka pēc Ērikas Andrejevnas (izcila ārste Tjuhtjetas slimnīcā) norādījumiem Vanagtanta mani izārstēja no limfu dziedzeru iekaisuma. Ērika Andrejevna atdusas Tjuhtjetas kapos. Cik daudziem izsūtītajiem viņa glāba dzīvību, nav saskaitāms, arī es nerakstītu šos prieku aprakstus, ja nebūtu bijis viņas. Kā man palīdzēja Vanagtantas mīlestība, jo paša mamma atradās slimnīcā ar nervu sabrukumu. Zirga mugurā
Es te visu laiku runāju par lopiņiem, tāpēc paskaidroju, ka mēs bijām lopu savākšanas punktā. Saimniecības nodeva liellopus, šeit viņus pa vasaru uzbaroja, un tad sākās mums, nu jau pusaudžiem, vieni no lielākiem priekiem. Zirgu mugurā, seglos kā džigiti dzinām lopiņus – apmēram divsimt govis un buļļus – uz 60 km attālo gaļas kombinātu. Ačinskā pāri Čulimas upei bija jāceļas ar prāmi. Kas par prieku! Arī ģimenes budžetā ienāca pāris rubļu. Prieks par to, ka reizi mēnesī gotiņām atveda presētus, apaļus, ap trīs kilogramus smagus kukurūzas un prosas raušus. Protams, kad puikas tika klāt, tad bija ko grauzt gan mājā, gan skolā. Ņēmām pa gabalam līdzi, cienājām citus bērnus.
Maize
Un kur tad prieks, kad 1946. gadā mamma no Latvijas, Raiskuma pagasta „Žagatām” saņēma pirmo paku. Es pirmo reizi mūžā ieraudzīju, kāda izskatās maize un kā tā smaržo. Vectēvs atsūtīja veselu kukuli pašceptas lauku rudzu maizes, pa mazam gabaliņam ēdām vai mēnesi. Šo baudu un prieku nav iespējams aprakstīt.
Bet turpinām priecāties. Vectēvs atsūtīja āķus zivju ķeršanai. Pirmā noķertā līdaka bija piecus kilogramus smaga, garāka par pašu ķērāju.
Prieku, kā redzat, bija daudz, bet viens no neaizmirstamiem – septiņu gadu vecumā saņēmu pirmās garās bikses no maisa auduma, ar ko iet uz sešus kilometru attālo skolu, krāsotas sodrēju un lapegļu mizu novārījumā. Kājās bija no kaņepāju auklām paša taisītas vīzes. Prieks bija, kad mani uz desmit dienām izslēdza no skolas, jo “tētiņam” Ļeņinam ar sarkanu tinti biju izkrāsojis lūpas. Priecājos, ka krievu valodā saņēmu trijnieku un matemātikā dabūju pieci.
Skolas sacensībās slēpošanā izcīnīju pirmo vietu. Vai nav prieks! Slēpes bija taisītas no siļķu mucu dēlīšiem. Kāds bija prieks par skolā apsieto pionieru kaklautu, kad man prieks bija pa visu ģīmi, pat gulēt ejot, negribējās
siet nost! Prieks par Ziemassvētku eglīti latviešu barakā, kas bija rotāta ar čiekuriem, sūnām, tāsīm … kā arī latvju dēlu, sievu mīlestību. Prieks par naudiņu, ko nopelnīju, lasot priežu čiekurus, ķerot burundukus (zvēriņi līdzīgi vāverēm), medījot suslikus, nododot zaķu ādiņas. Veiksmes gadījumā varēja nopelnīt 10-15 rubļu mēnesī. Vasarā vedām siena gubas klāt pie lielām siena kaudzēm, vedām zaļbarības zāli, ko lika lielās bedrēs. Un kur tad vēl prieks, ja lielā karstuma dēļ un izvairoties no knišļiem ķēves kumeliņš bija paslēpies krūmos, jo tad viņa vietā varēji padzerties ķēvītes pienu, kas pats tecēja no pupiem. Tikai jāpalien zem vēdera un jāatpleš mute. No visiem priekiem tomēr vislielāko izjūti tad, kad biji paēdis, kas bija ne vienmēr, sevišķi līdz 1947.gadam.
Mājās
Netrūka prieka tiem simtiem no tūkstošiem Latvijas bērnu, kuri palika dzīvi Sibīrijas taigas plašumos. Kāds prieks bija, kad, braucot uz nostāstos dzirdēto, 6000 kilometru tālo dzimteni, jauneklis 15 gadu vecumā ieraudzīja pirmo vieglo automašīnu, daudzstāvu mājas, celtas no ķieģeļiem. Ar pirmo ieraudzīto vilcienu, kurā braucu kopā ar bijušā Maskavas latviešu teātra (tāds bija Maskavā līdz 1941.gadam) aktrisi Ženiju Cimermani, vienu no audžumātēm, nokļuvu okupantu sirdī Maskavā. Iespaidi pēc taigā pavadītiem 13 gadiem bija milzīgi. Un galvenais, ka lielie prieki lēnām, bet ar katru dienu straujāk sāka kust… Maskavā abi ar Ženijas tanti apmeklējām arī Sarkano laukumu un, protams, mauzoleju, kas saucās Ļeņina vārdā, bet kurā 1954.gadā bija iekārtotas, kā tauta runāja, „kopmītnes”. Maz Latvijā ir cilvēku, kas redzējuši blakus guļot divdesmitā gadsimta lielākos slepkavas, kuru varoņdarbi vēl šodien nav nosodīti, it kā genocīda pret pasauli no komunistu puses nav bijis. Atvadījos no Ženijas tantes (apglabāta Maskavā). Nu jau bez pārsteigumiem kāpu vilcienā Maskava – Rīga. 1954.gada 7.augustā sešos no rīta, kirzas zābakiem kājās, ģērbies vatenī (pufaikā), izkāpu uz dzimtās zemes. Slikti runāju latviski, perfekti pārvaldīju krievu valodu, ciešami, sarunu līmenī – Pievolgas vācu valodu un nedaudz – kalmiku. Sāku lēnām
atgūt savas latvju zēna tiesības uz citādu dzīvi.
Dzīve turpinās
Pēc pāris Latvijā pavadītiem gadiem, satiekot dažādus cilvēkus – gan atsaucīgus, gan noraidošus, gan izsmejošus, gan ļoti, ļoti sirsnīgus un labus (krustmāte, krusttēvs ar saviem bērniem) – sāku saprast, ko īsti esmu pārcietis, ko pārcietusi latviešu tauta, ko komunistiskais režīms nodarījis pasaules tautām. Sapratu, ka komunisti man atņēmuši bērnību, tēvu, brāli, vectēvu un daļu no manas mātes, vecākā brāļa un vecāsmātes mūža. Likuši maniem bērniem izaugt bez vectēviem, jo arī sievastēva dzīve bija līdzīga citu represēto mūžam.
Pietiek par skumjo, atgriežamies pie priekiem, jo dzīve turpinās. Izskolojos (cik atļāva laiks un nauda), apguvu labus amatus, labu darbu, satiku jauku meitiņu, kuru apņēmu par sievu, izaudzinājām divus dēlus. Nodarbojos ar sportu, dejoju tautas deju ansamblī „Raitais solis”, 30 gadus spēlēju Cēsu tautas teātrī un bija arī daudz citu prieku. Dzīves novakarē prieki turpinās. Aug četri mazbērni. Priecājos par viņiem, par sauli, kas lec, par bērniem, saviem un radu, par draugiem, radiem, par saulrietu, par vecumdienām. Paldies Dievam un liktenim.
2008.gada 2.martā, Cēsīs.
Komentāri