Pagalmā zālienā izklāti lupatdeķi. Svītru svītrām, kā jau Vidzemē.
Krāsu toņu bagātībā zeme, debess, ūdens un uguns atspulgi. Līgatniete Brigita Kauliņa vētī padarīto.
“Dievs vien zina, cik tepiķīšu mūžā esmu noaudusi,” teic Brigita. Viņa skata
pēdējā laikā noausto. Ar to iecerējusi pārsteigt savējos. Šonedēļ Brigitai 85 gadu jubileja, sestdien sabrauks radi, tuvie cilvēki.
“Man dāvanas nevajag. Katram, kurš grib ko dāvināt, jānopērk viens mans tepiķis. Ja pašam nevajag, var dāvināt tālāk. Tāpat es darīju arī
80 gadu jubilejā,” stāsta gaviļniece. Ar smaidu viņa atklāj, ka meita Anita jautājusi, ko gan darīt vienai radiniecei, kura nesen savam viesu namam nopirkusi 25 lupatdeķus.
Par iegūto naudu no lupatdeķiem Brigita nopirks mazmeitai Līvai datoru. Meitene patlaban strādā ārzemēs, ļoti grib studēt, un viņai vecmāmiņas atbalsts ir vajadzīgs.
“Visu darba mūžu biju kolhozniece Alojā, ko tik neesmu darījusi. Pirms pensijas aizgāju uz fermu, lai vairāk nopelnītu. Kļuvu
Breša zemniece, viena ar visu tiku galā, arī ar traktoru braucu. Mašīnas vadīšanas tiesības ieguvu tikai 55 gadu vecumā. Nu vairs saimniekot neļauj veselība, dzīvoju pie meitas,” par sevi pastāsta Brigita.
No bērnības viņai tuvi bijuši rokdarbi. Ģimenē ar aušanu vienmēr varēts nopelnīt kādu rubli. Savulaik Brigita bijusi audēja Staiceles studijā, izpildījusi sarežģītus pasūtījumus kombinātam “Māksla”.
“Aušanai vienmēr laiks bija,” smej jubilāre un vien nosaka: “Ja nevarētu aust vai adīt, nezinu, ko darītu, kā tagad dzīvotu.”
Brigitas darbnīca iekārtota garāžā.
Kad laiks siltāks, ir durvis vaļā. “Noaust lupatdeķi nav grūti. Lielākais un grūtākais darbs – sagriezt lupatas,” saka audēja. Viņa priecīga, ka mājinieki vienmēr gādā, lai netrūktu lupatu. Mazmeita Iveta, kad strādājusi Rīgā, lūgusi kolēģēm izrevidēt skapjus un nederīgo atdot. “Ir jau reizes, kad pietrūkst kādas noteiktas krāsas lupatiņu. Tad eju pie kaimiņiem un meklēju,” stāsta meita Anita. Viņai mamma iemācījusi interesi par rokdarbiem, tikai ne par aušanu, laikam jau bērnībā pārlieku daudz dzijas tīts un šķeterēts. Anita ar apbrīnu stāsta par mammas pacietību un precizitāti, viņai darbos vienmēr visam jābūt perfekti, arī citiem neredzamu kļūdu nedrīkst būt.
“Lupatdeķis jau ir trūcīgo deķis. Kādreiz tos nemaz tā nelielīja, tie nebija modē. Cilvēki jau grib pārmaiņas arī mājā. Tas
veikalā pirktais vairs neiet pie sirds. Bet lupatdeķis ir oriģināls. Otru tādu neatrast,” domās dalās
audēja.
Lupatdeķi ir modē, daudziem tie patīk. Tomēr pircēju nemaz nav daudz. Anita mammas darinātos tepiķus regulāri piedāvā tūristiem tirdziņā pie alām. “Patīk daudziem. Priecājas, slavē.Ja kāds nopērk, tas jau ir pārsteigums. Man patīk vērot, kā tūristi pēta lupatdeķus. Kaut kas tiem piesaista. Nesen vācieši pētīja, pētīja, tad devās prom, bet atgriezās un nopirka,” pastāsta Anita un piebilst, ka pēdējos gados arī tirdziņā Brīvdabas muzejā lupatdeķiem nebijis cerētā pieprasījuma.
“Ja kāds prasa izstādei, kādam vajag dāvanai – esmu priecīga, ka kādam patīk,” saka Brigita Kauliņa.
Saulainās dienas piemērotas aušanai, arī tām, kurām pelēka maliņa, nav ne vainas. Pieredzējusī audēja liek lupatiņu pie lupatiņas, un top trūcīgo sega. Tāda krāsaina, izturīga. Kā Brigitas dzīve.
Sarmīte Feldmane
Komentāri