Teritorijas ziņā nevienu pagastu nevar izstiept, bet runa ir par iedzīvotāju skaitu. Agrāko nepilnu trīs tūkstošu vietā pērn Liepā dzīvesvieta deklarēta 3400 iedzīvotājiem. Kādreiz par krievu pagastu sauktā Liepa ieguvusi pavisam citu nozīmi, jo atrodas gandrīz pusceļā starp Valmieru un Cēsīm. Pirms pāris gadiem pagastā varēja nopirkt ļoti lētus dzīvokļus, tagad var dārgi būvēties. Joprojām uzsver, ka pagasts ir daudznacionāls, tajā dzīvo latvieši, krievi, ukraiņi baltkrievi, bet nevajag iedomāties, ka katra tauta uz ielas kā Bābelē runā savā valodā. Pārsvarā, un īpaši gados jauni cilvēki, ir apguvuši latviešu valodu. Bērni, kas iet Liepas bērnudārzā, mācās latviešu valodā un arī pagasta pamatskolā, kura gan saglabāta kā divvalodīga, aizvien vairāk bērnu mācās latviešu plūsmā.
Ar Liepas pagasta dzimtsarakstu nodaļas vadītāju Janīnu Belkovsku “Druva” sarunājās par demogrāfijas tendencēm. Mirst vairāk nekā dzimst
Statistikas skaitļi ir nežēlīgi. Pērnajā gadā miruši uz pusi vairāk pagasta iedzīvotāju nekā dzimuši bērni. Sanācis precīzi 32 pret 16. Dzimušo skaits, salīdzinot ar 2005. gadu, ļoti sarucis, bet tajā pat laikā septiņpadsmit pāri iestūrējuši laulības ostā.
“Laulību reģistrē vairs ne tik gados jauni cilvēki. Nav arī nepilngadīgu, ļoti jaunu māmiņu. Pārsvarā ģimenēs dzimst otrie, trešie bērniņi, un tas priecē. No otras puses, ne tikai Liepā, visā valstī sabiedrība noveco, tāpēc arī vairāk miršanas gadījumu. Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, mirušo skaits nav audzis, pat rucis,” analizēja Janīna Belkovska un piebilda, ka Liepā ilgāk noteikti dzīvo sievietes. Sievietes vidēji nodzīvojušas par desmit gadiem ilgāk.
“Sievietes nebaidās atzīt, ka jūtas slikti. Savlaicīgāk dodas pie ārsta, bet vīriešus pie speciālista nevar aizstumt. Sievietes piekopj arī veselīgāku dzīvesveidu. Ja jāsalīdzina, tad tomēr sievietes mazāk smēķē, mazāk lieto alkoholu, arī paskatās, ko lieto uzturā,” tā Janīna. Maz balto kāzu kleitu
Pērnajā gadā laulību Liepā reģistrējuši daudzi trīsdesmitgadnieki. Janīna sarēķinājusi, ka līgavu vidējais vecums bijis tieši 30 gadi, līgavaiņiem pat 35. Tajā pat laikā dzimtsarakstu nodaļas speciāliste nesaka, ka tas būtu iemesls kāzās netērpties grezni, nevilkt baltu kleitu.
“Ir cilvēki, kuri pieņēmuši citu stilu. Var jau vilkt arī sarkanu vai zilu kleitu. Ja tās ir otrās laulības, tad jau arī nevajag to balto! Taču ierasti tādu skaistu, baltu kāzu kleitu līgavas nevar atļauties, un ir cilvēki, kuri nevēlas kāzu tērpu īrēt, tāpēc izlīdzas,” raksturoja Janīna Belkovska un piebilda, ka laulības reģistrācijas izdevumi ir pavisam niecīgi, salīdzinot ar kāzu tēriņiem.
“Kādreiz smeju, ka par sievu var kļūt par pieciem latiem un trijās minūtēs. Liepā gan tā nenotiek, jo tos gandrīz 18 gadus, ko strādāju, vienmēr esmu domājusi, lai laulību ceremonija paliktu pārim atmiņā,” noteica Janīna. Daudz interesantu bērnu vārdu
Renāte, Darja, Joanna, Vitālijs, Aleksejs – pie šiem un vēl citiem vārdiņiem tikuši pērnā gada Liepas mazuļi. Daudzi citu tautību vecāki, visbiežāk jauktajās ģimenēs, bērniem likuši arī latviešu vārdus, piedzimušas arī divas Alīnas, Laura, Aiga, Artūrs, Roberts. Dzimtsarakstu nodaļā saka, ka priecē fakts, ka Liepas ģimenes nekad nav bijušas kā apmātas uz ārzemju aktieru, seriālu varoņu vai populāru sportistu vārdu godināšanu, tos liekot savam bērnam.
“Aizvien retāk liek arī dubultos vārdus. Vecāki saka, ka tos dod, ja savstarpēji nevar vienoties par labāko, smukāko vārdu bērnam. Kādreiz otro liek senču vārdu. Man jau liekas, ka vecāki bērnam dod vienu vārdu, otru baznīca, ja tā jāizvēlas,” noteica Janīna Belkovska un piebilda, ka pārsvarā ģimenēs dzimuši pirmie un trešie bērni, lielākā daļa ir arī Latvijas pilsoņi, jo tas iespējams, ja viens no vecākiem ir vai ieguvis mūsu valsts pilsonību. Speciāliste gan uzsver, ka bērniem, kuri dzimuši Liepā un Latvijai lojāliem cilvēkiem, būtu jāpiešķir mūsu valsts pilsonība, pat nevērtējot, kādu nāciju pārstāv vecāki. Pārsvarā jau liepēnieši ir iemācījušies valodu, tikai vēl paslinki prasmē atzīties, kārtot eksāmenus.
Ar lielu gandarījumu Janīna Belkovska stāstīja par kādu ukraiņu ģimeni, kur mamma un tētis naturalizējušies, bērni runā latviešu valodā. Ģimene pērn kļuvusi arī kuplāka, diviem lielajiem brāļiem un māsām piepulcējusies pati mazākā atvasīte Ksenija. Kalnos dzimušie runā latviski
“Ar latviešu meiteni negribēju precēties, atvedu ukrainieti,” jokoja ukrainis Vasīlijs Tokars, taču joki nav tālu no patiesības, jo jau pusaudžu gados viņš Aizkarpatos noskatījis Oksanu. Vasīlijs uz Latviju atbraucis kopā ar vecākiem, piecām māsām un brāli. Tas noticis astoņdesmito gadu sākumā, kad Latvijas kolhozos bija populāri aicināt viesstrādniekus. Vasīlijs ar ģimenei dzīvojuši Jaunpiebalgā un 1990. gadā atvedis līgavu no Ukrainas, tūlīt Oksanu apprecējis.
“Es biju tāda Ukrainas patriote, teicu, ka nekad no mūsu kalnu ciema prom nedošos. Atbrauca mans princis, atveda uz Latviju. Mēs precējāmies aiz lielas mīlestības. Tāpēc tagad vienmēr saku, ka dzīvē nedrīksti teikt nekad. Nav iespējams izplānot visu, kas notiks,” atmiņās dalījās Oksana Tokare un piebilda, ka viņai nav nekā svarīgāka par mīlestību un ģimeni, kas Ukrainā tiekot uzskatīta par lielāko bagātību. Tur sievietes pārsvarā dzīvojot mājās, rūpējoties par bērniem, bet vīri zinot, ka smagi jāstrādā, jāpelna, ģimene jāapgādā. Oksana pat neizprot jautājumu, vai visu laiku dzīvot pa māju, rūpēties, gaidīt nav par grūtu? Viņa pēc šādas dzīves ilgojusies. Tokari mājās runājas ukraiņu valodā, bet zina krievu un latviešu valodu. Bērni iemācījušies arī angļu sarunvalodu. Oksana stāsta, ka Liepā satikti ļoti atsaucīgi cilvēki, skolotājas viņai palīdzējušas mācīties latviešu valodu, gājusi uz nodarbībām, apguvusi, nokārtojusi eksāmenus, tikusi pie pilsonības. Ģimene piekrīt, ka jāzina tās zemes kultūra un valoda, kurā viņi dzīvo, taču joprojām atmiņa glabā arī pirms septiņpadsmit gadiem piedzīvoto, kad Oksana atbraukusi uz Jaunpiebalgu un saukta par okupanti.
“Cilvēks valodu nezināja un viņai veikalā maizi nedeva. Man uz mašīnas rakstīja, ka esmu migrants. Kāds es migrants, tos pašus sūdus Piebalgas kolhozā mēzu, ko vietējie,” skaudro patiesību par latviešu patriotismu atklāj Vasīlijs un piekrīt, ka tieši tamdēļ pirms nepilniem desmit gadiem pārcēlušies uz dzīvi Liepā. Nopirkuši nepabeigtu jaunceltni un visus šos gadus Vasīlijs strādā, lai lielais nams pārtaptu par īstām dzimtas mājām, arī tā ir ukraiņu tradīcija.
“Mēs jau visu dzīvē darām tā ukrainiski,” smejas Vasīlijs, bet Oksana no cepeškrāsns izņem baltmaizes kukulīšus, kādus esot cepusi viņas mamma un vecmamma. Vēl Tokariem pagrabs esot pilns ar ievārījumiem, gaļas konserviem, sālītām sēnēm. Arī tā saimniekojot ukraiņi, kuri savu dzīvi kaut nedaudz nodrošinot ar lauka un dabas veltēm. Oksana ir mājsaimniece, piecu jauku bērnu māmiņa, Vasīlijs tālbraucējs šoferis, kurš, mājās esot, nevēlas neko citu, kā laiku veltīt ģimenei. Tokari saka, ka jau daudzus gadus viņu mājas ir Latvija, kur dzimuši, auguši un dzīvos viņu bērni. Uz Ukrainu viņi brauc ciemos, lai satiktu daudzos radus un paziņas, kas arī kalnu ciematā augušajiem var būt simtos skaitāmi.
“Man patīk, ka latvieši ir klusi, kaimiņš ar kaimiņu ir labi paziņas, bet neuzbāžas. Man patīk arī kalniešu draudzīgums, bet esam no aizkarpatiešu tradīcijām mazliet atraduši. Paciemojamies nedēļu, divas un braucam mājās,” nosaka Vasīlijs un pačubina mazo Kseniju, kura pērnajā rudenī ieraudzījusi šo pasauli, bet vasarā jau spers pirmos soļus dzimtas mājas pagalmā.
Komentāri