Ļaut vecajam sabrukt vai atjaunot un izmantot

Pēc biedrības “Cēsu mantojums” un Aizputes Renesanses biedrības rosinājuma Cēsīs satikās tie, kam rūp vēsturisko ēku atjaunošana, kuri var iekustināt gadu desmitiem neatrisināto problēmu risinājumus.

“Forumā Aizputē kārtējo reizi pārliecinājāmies, ka reģionos kultūrvēsturiskā mantojuma atjaunošana ir entuziastu rūpe. Bankas kredītu nedod, apdrošināšana ir sarežģīta un nesamērīgi dārga, valsts un pašvaldības atbalsts mazs. Ir nepieciešams valsts līmeņa atbalsts, lai reģionos sekmētu vēsturisko ēku atjaunošanu kvalitatīvu mājokļu izveidošanai un uzņēmējdarbības attīstīšanai,” skaidroja Aiz­putes Renesanses biedrības līdzdibinātāja Inese Tauriņa.

Galvenā atbildība par kultūr­vēsturisko mantojumu ir Kul­tūras ministrijai. Ministra biroja vadītājs Ritvars Jansons atgādināja, ka, dibinot Brīv­dabas muzeju, ļoti iespējams, bija doma tur novietot kultūrvēsturisko mantojumu, vēsturiskās mājas, kuras var apskatīt. Ir 21. gadsimts, un redzam, ka cilvēki muzeju apmeklē, tur ir harmoniska vide, un līdztekus
notiek pasākumi, izklaide, kas piesaista. Tāpat redzams, cik daudz Latvijā ir vēsturiskā mantojuma. Gadsimts prasa, lai to izmanto dzīves telpai. Ministrijā ir diskusija, ka jāsniedz atbalsts arī privātīpašniekiem, kuri uzņēmušies rūpes par kādu pieminekli, grib to atjaunot, veidot kvalitatīvu vidi. “Arī mūsu identitātei svarīgi, ka mums ir gadsimtu mantojums, kas ir arī Eiropas mantojums. Ar to izceļamies globālajā pasaulē,” teica R. Jansons.

Nacionālās Kultūras mantojuma pārvaldes vadītāja Ināra Bula uzsvēra, ka iedzīvotāji izprot kultūrvēsturiskā mantojuma vērtību, ekonomiski aktīvie cilvēki ir gatavi iesaistīties. I. Bula arī atgādināja, ka diemžēl ir cilvēki, kuri mantojumu un kultūru uzskata par preci, ko var atļauties tad, kad sasniegtas pamatvajadzības, bet tūrismu saprot vien kā naktsmītnes un ēdināšanu. “Bet kāpēc cilvēks atbrauc uz kādu vietu? Viņš vēlas redzēt, uzzināt. Atjaunotas vēsturiskās ēkas kļūst par tūrisma objektiem, piesaista apmeklētājus, rada darbavietas un palīdz attīstīties vietējai uzņēmējdarbībai. Eiropā kultūras tūrisms vidēji gadā ienes 350 miljardus eiro,” skaidroja I. Bula. Aplēsts, ka kultūras tūrists Eiropā atstāj vismaz par 38 % vairāk naudas nekā darījumu tūrists. Taču vēsturiskās ēkas netiek atjaunotas, jo īpašniekiem jāsaskaras ar lielu birokrātiju, milzīgiem restaurācijas tēriņiem un valsts iestāžu neatsaucību.

Cēsu novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs raksturoja situāciju Cēsu vecpilsētā – ir īpašnieki, kuriem ir rocība, kuri var jaudīgi atjaunot vecās ēkas, viņiem ir vēlme to darīt pamazām, arī mēģinot piesaistīt finansējumu. Ir īpašnieki, kuru īpašumi jau 30 gadus brūk, kā “Harmonijas” nams, kādreizējā pienotava. “No 2005.gada paš­valdība dzīvo ar solījumiem. Sabiedrība nesaprot, kāpēc paš­valdība neko nedara. Instru­men­tu nav daudz, jāievēro īpašumtiesības. Var likt maksāt sodus par nesakoptu īpašumu, ja parāds sakrājas, atņemt īpašumu. Trīs procenti paaugstinātais nekustamā īpašuma nodoklis neietekmē, ja būtu desmit, 15 procentu, varbūt,” stāstīja J. Ro­zenbergs.   

Biedrības “Cēsu mantojums” vadītājs Jānis Tolpežņikovs klāstīja, ka Cēsu vecpilsētā kritiskā stāvoklī ir aptuveni pieci procenti vēsturisko ēku, laiks atstājis nospiedumu arī jaunākām. “Lai ievērotu prasības un sāktu restaurāciju, lielākā problēma ir nauda. Jābūt trakam, lai Cēsīs iegādātos vēsturisku ēku,” uzsvēra J. Tolpežņikovs.    Lai gan R. Jansons un arī bijusī kultūras ministre Agnese Lāce bilda, ka tiek vērtēts, kā Eiropas Savienības fondu finansējumu atvēlēt arī kultūras mantojuma    atjaunošanā, Latvijas Nekusta­mo īpašumu darījumu asociācijas LANĪDA valdes priekšsēdētājs Aigars Šmits bija skeptisks, jo atbalstu var saņemt energoefektivitātes un uzņēmējdarbības veicināšanas projekti. Cilvē­kiem vajag dzīvokļus. Vai katra veca ēka var būt energoefektīva?” bilda A. Šmits un atgādināja, ka jābūt stratēģijai, kā vēsturisko mantojumu ne tikai atjaunot, bet arī izmantot.

Tam piekrita R. Jansons, uzsverot, ka ilgtspējīgi jāizmanto vecās ēkas, nevis jābūvē jaunas. “Jāvērtē plašāk. Tā ir arī pašvaldību nespēja parādīt investoriem vērtības. Lai pilsēta attīstītos, vajag īres dzīvokļus,” teica R. Jansons, bet J. Tolpežņikovs papildināja: “Pilsētu centros vecās ēkas brūk, cilvēku nav, būvējam jaunas mājas tālāk no centra, mazās pilsētas izplešas, zaudē savdabību. Ceļam aizvien jaunus infrastruktūras objektus, kaut var pielāgot vecās ēkas. Tas nav lēti, bet ilgtermiņā atmaksāsies.”

Gaujas kvartāla saimnieks Mārtiņš Tiknuss    atgādināja par ilgtspēju, par to, ka jāizmanto vecie materiāli, pieejamie resursi. “Četros gados neesmu nopircis nevienu ķieģeli. Meklēju lietas, ko citi met ārā. Verandu nevis nojaucu un uzbūvēju no jaunu, bet laboju, vajadzēja apmainīt vien dažus stabus. Ir jāizmanto esošie resursi,” sacīja M. Tiknuss un rosināja, ka līdzīga atbalsta programma kā zemas cenas īres dzīvokļu būvniecībai varētu būt vēsturisko ēku atjaunošanai.

Foruma dalībnieki bija vienisprātis, ka ne jau Kultūras ministrija ir vienīgā, kurai jāatbild par kultūrvēsturisko mantojumu. Tā saglabāšanā un izmantošanas iespēju meklēšanā jāiesaistās arī Ekonomikas ministrijai, Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijai un Finanšu ministrijai. Vēsturiskie centri, valsts nozīmes kultūras pieminekļi atrodas vismaz 21 pašvaldībā, jārod atbildes, kā saglabāt mantojumu, vienlaikus nodrošinot to attīstību, iedzīvotāju un investīciju piesaisti.