Cēsu Valsts ģimnāzijas 7. klases skolniece
Sen senos laikos Vidzemes sirdī Vendenē, kuru tagad dēvē par Cēsīm, nāca pasaulē brīnumjauks puisēns. Vecāki viņu nosauca latviešu zēna vārdā Auseklis un saprata, ka viņš veiks lielus darbus savas tautas labā.
Zēns auga, mācījās dzīves gudrības pie viedajiem, apguva cīņas mākslu pie pilsētas kareivjiem. Auseklis bija ļoti apķērīgs, un vecāki bija ļoti lepni par savu dēlēnu.
Bija silts, mierīgs vasaras vakars. Visi vendi pēc labi padarītajiem darbiem devās pie miera, lai no rīta atkal koptu druvas, celtu pilsētu, rūpētos par saviem mīļajiem. Bet rīts nepienāca , saules stari nesveica pilsētniekus. Savu melno seģeni pār Vendeni bija pārklājuši tumsas spēki. Pilsēta kļuva tumša , tukša, auksta, neomulīga. Kokiem lapas bija nokritušas, putni nedziedāja, lai arī bija vasara. Bija sākusies cīņa: tumsa pret gaismu, labie darbi pret sliktajiem, sirdsapziņa pret nelietību.
Zēnu pamodināja vēja klusie čuksti. Auseklis izskrēja ārā, lai sveiktu jaunu dienu, bet viņu sagaidīja pelēka krēsla, cilvēku bēdīgās, apjukušās sejas, daudzi steidzīgi kravāja mantas, lai dotos projām. Viņiem bija bail no Tumsas valstības gūsta. Tikai Auseklis neapjuka. Viņš sasauca visus vendus un lika aizdegt savus lukturīšus, lai klusumu aizbaidītu ar vienotu dziesmu. Ļaudis tā arī izdarīja. Kad iededzās lukturīšu simti, Vendene izskatījās kā ar zeltu aplieta, bet vienotā dziesma pilsētniekiem deva drosmi cīņā pret tumsas spēkiem. Un saule ausa!
Redzēdama Ausekļa drosmi un apķērību, Gaismas valstības valdniece aicināja zēnu dzīvot pie sevis. Viņa piedāvāja bagātības, pārticību un laimi. Bet zēns no tā visa atteicās. Vendene ir viņa bagātība, dzimtā vieta un mūžs. Te bija viņa bērnība, ir tagadne, būs nākotne. Auseklis nespēja iedomāties, ka ik dienu neredzēs Gaujas skaistos līkločus, kā ziemā sudrabotās sniegpārsliņas dejos loga priekšā, kā Ziemas māte apsedz ar sniega villaini mīļo zemi, kā pavasarī Zemes māte modinās savus bērnus, kā daiļā vasara rotaļājas ar saules stariem, veidojot varavīkšņu lokus, kā rudentiņš Riekstu kalnā nokrāso lapas tik košas, ka sirds lūzt aiz prieka.
Gaismas valdniece Ausekli atbalstīja, uzdāvinot viņam zelta lukturi un atslēdziņas uz sirdi, lai saviem mīļajiem pilsētniekiem rādītu gaismu uz saulaināku nākotni, un tie saglabātu tīru sirdsapziņu, mīlētu visu skaisto.
Nu jau Ausekļa plecus liec smaga gadu nasta. Sen viņa vārdu jaunie pilsētnieki ir aizmirsuši, tāpēc viņu sauc par Laika veci. Mūsdienu ļaudīm tāpat kā maizes rieciens, skaidrs ūdens malks un silts pavards ir nepieciešama dziesma, deja, māksla, teātris – viss gaišais un skaistais, uz ko mudināja tiekties Auseklis.
Tā viņš no laiku laikiem vēl arvien nenogurstoši sargā Cēsu ļaudis, turot rokās lukturi, kur glabājas gaišas domas un mīlestība.
Komentāri