Pirmo reizi Cēsu Invalīdu biedrības aicinājumam sarunai par sociālās nevienlīdzības mazināšanu Latvijā atsaucās kāds no Saeimas, Saeimas deputāte, partijas “Progresīvie” pārstāve Jana Simanovska.
Uz tikšanos bija ieradušies gan Invalīdu biedrības biedri, gan arī Latvijas Kaulu, locītavu un saistaudu slimnieku biedrības (LKLSSB) Cēsu nodaļas biedri.
Cēsu Invalīdu biedrības valdes priekšsēdētājs Indulis Balodis gadiem ilgi arī ar vēstuļu starpniecību uzrunājis Saeimā un valdībā esošos tautas pārstāvjus par netaisnībām, kas jāpiedzīvo cilvēkiem ar invaliditāti, kā arī ierosinājumiem situācijas uzlabošanai. Jana Simanovska, atsaucoties sarunai, līdzi ņēma arī partijas biedru, Rīgas domes Sociālo jautājumu komitejas vadītāju Viesturu Kleinbergu. Indulis Balodis uz sarunu bija aicinājis arī novada domes priekšsēdētāju Jāni Rozenbergu, kā arī Sociālā dienesta vadītāju Aināru Judeiku, tomēr viņiem nebija iespējams ierasties.
Jau sarunas sākumā Jana Simanovska uzsvēra, ka partijai vides un sociālie jautājumi ir prioritāte, kā arī viens no mērķiem ir panākt, ka neatkarīgi no tā, vai cilvēks saņem algu vai pabalstu, ir svarīgi, ka no šīs summas viņš spēj sevi pienācīgi uzturēt. Lai tā varētu būt, arī pabalstiem jābūt līdzvērtīgiem vai nu minimālajai algai, vai vidējai ienākumu mediānai, lai, palielinoties iedzīvotāju minimālajiem vai vidējiem ienākumiem, tiem līdzi augtu arī atbalsts trūcīgākajai iedzīvotāju daļai. Tāpat partijas mērķis ir līdz nākamajam gadam ieviest minimālo sociālo pakalpojumu grozu, kas nodrošinātu, ka neatkarīgi no tā, kurā pašvaldībā iedzīvotājs dzīvo, viņam pieejama vienāda veselības un sociālā aprūpe, jo arī veselības nepieejamība rada sekas. Piemēram, laikā neaprūpētam senioram vajadzīgais atbalsts ilgtermiņā izmaksā daudz vairāk nekā laikus nodrošināts pakalpojums.
Sanākušie diskutēja gan par valsts atbildību, gan pašvaldībā risināmiem jautājumiem, dalījās ar konkrētiem piemēriem, nebūšanām, ar kurām saskārušies, meklēja tām risinājumus. Tomēr nereti izrādījās, ka ne vienmēr pie kādu pakalpojumu vai atbalsta nesaņemšanas vainojams sociālais dienests, jo dienests drīkst rīkoties tikai likuma ietvaros. Ja, piemēram, kāds no mājsaimniecības nav gatavs uzrādīt bankas konta izdruku par ienākumiem, tad sociālais dienests pie labākās gribas nevar sniegt atbilstošu palīdzību.
To, ka, lai saņemtu pabalstu vai citu sociālo palīdzību, ir jāveic daudz birokrātisku darbību gan pašai personai, gan sociālajam dienestam, tāpat ģimenes ārstiem un arī biedrībām, uzsvēra ne viens vien. Arī partijas pārstāvji atzina, ka meklē risinājumus birokrātijas mazināšanai, tomēr apzinoties, ka mērķtiecīgai atbalsta saņemšanai ir nepieciešami pierādījumi.
Vairāki jautājumi bija arī par iespējām cilvēkam ar invaliditāti izkļūt no mājokļa, piemēram, ja tas atrodas ceturtajā stāvā. Viesturs Kleinbergs paskaidroja, ka ir jāsaprot – ja aprūpētāja ir sieviete, viņa nekādi nevar aprūpējamo nonest no ceturtā stāva. Bet ir iespējams izmantot pacēlāja pakalpojumu. Tāpat viņš aicināja apdomāt dzīvesvietas maiņu, vai, ja mājoklis ir sociālais dzīvoklis, rakstīt iesniegumu sociālajam dienestam par nepieciešamību mainīt dzīvokli uz pirmo stāvu.
Vērtējot valdības prioritātes, sanākušie uzsvēra, ka medicīna un veselības aprūpe ir vissvarīgākā, jo kāda jēga ieguldīt aizsardzībā, ja nebūs, ko apsargāt. Bet partijas pārstāvji uzsvēra, ka šogad veselības budžets tiešām ir jūtami pieaudzis. V.Kleinbergs atzina, ka Latvija kā valsts savas pastāvēšanas laikā ir pieļāvusi daudz kļūdu, uzreiz tās visas nevar izlabot, bet pārmaiņas pakāpeniski notiek. Kā piemēru viņš atzīmēja, ka pēc daudzu gadu diskusijām panākts, ka no 1. jūlija zāļu lieltirgotavām būs “griesti” zāļu uzcenojumam. Tāpat paliatīvā aprūpe izkustējusies no nulles punkta.
Viņš arī skaidroja, ka valsts jau ilgstoši ir vērsta uz decentralizāciju, arvien vairāk pakalpojumu nododot pašvaldībām. Lai gan esot diskutējami, kā būtu labāk, ir skaidrs, ka pašvaldība ir tuvāk iedzīvotājam un tādēļ var palīdzēt labāk.
Sarunas dalībnieki arī pauda neizpratni, kāpēc daļa pašvaldības īpašumu stāv tukši vai tiek pārdoti, ja tajos varētu iekārtot sociālām vajadzībām atbilstošus centrus. Tāpat vērtēja, ka pieņemtie lēmumi bieži ir īstermiņa, bet situācijas uzlabošanai nepieciešams rīkoties ilgtermiņā.
Indulis Balodis atgādināja par Igaunijas pieredzi, kur ir Invalīdu biedrību fonds un kuram tiek novirzīts noteikts valsts finansējums. Fondu atbalsta arī pašvaldības, uzņēmēji, tādējādi Invalīdu biedrībām ir stabils un pietiekams finansējums. “Tātad tādu iespējams izveidot arī Latvijā, tikai vajadzīga politiskā griba,” pauda I.Balodis.
Atbildot uz “Druvas” jautājumu par tikšanās nozīmi, I. Balodis sacīja: “Mūs vismaz beidzot uzklausīja, turklāt neko nesolīja, bet teica, ka strādās. Laiks rādīs, kā būs. Uzskatu, ka Latvijā vajag invalīdu fondu, lai atbalsts būtu strukturētāks, stabilāks un pietiekams.”
Jana Simanovska “Druvai” atzina, ka izmaiņas sociālajos jautājumos panākt nav vienkārši: “Tas prasa ļoti daudz diskusiju, jo, nenoliedzami, katrs papildinājums saistīts ar finansējumu, bet redzu pozitīvas pārmaiņas. Līdz šim tomēr par maz esam domājuši par cilvēkiem. Manuprāt, tas slikti ietekmē valsts kopējo attīstību, redzam, ka atpaliekam no Igaunijas, Lietuvas. Tāpēc uzskatu, ka valstij iespējami vairāk ir jāiegulda tieši cilvēkos – veselībā, izglītībā, sociālo pakalpojumu pieejamībā un vides pieejamībā. Arī šajā sarunā sadzirdēju, ka sāpīgs jautājums ir pakalpojumu pieejamība, cilvēku vēlme dzīvot normālu dzīvi. Būtiska ir cilvēku ar invaliditāti iespēja saņemt labu arodizglītību, kas veicina iespēju sevi nodrošināt. Ikviens vēlas strādāt, un tas ir ieguvums gan pašam cilvēkam, gan valstij.”
Komentāri