“Paldies, ka atsaucāties un palīdzējāt! Mēs kopā tagad spēsim palīdzēt 106 bērniņiem!” tā, beidzoties akcijai “Eņģeļi pār Latviju”, sacīja labdarības portāla ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta. Ziedot.lv joprojām mudina iedzīvotājus palīdzēt realizēt labdarības projektus, lai uzlabotos bērnu, sirmgalvju, jauno māmiņu, pat mūsu četrkājaino draugu dzīve.
“Es esmu savā vietā. Te varu izpausties, ielikt sevi visu. Man patīk šis darbs,” sacīja Rūta, kad ar viņu runājām par labdarības nozīmi katra cilvēka un sabiedrības dzīvē. Saruna notika vakarā, kad viņa bija piedzīvojusi vēl mazu dvēseles viļņošanos- par labās gribas un līdzcietības atraisīšanu sabiedrībā Rūta Dimanta saņēma “Draudzīgā aicinājuma” medaļu.
-Vai būt labam ir labi?
– Es vienmēr iesaku cilvēkiem padomāt- kāda sajūta jūs pārņem, kad ir jālūdz, un kā ir tad, kad zini- vari dot. Es paņemu un dodu no tā, kas man ir. Devēji ir veiksmīgāki, laimīgāki cilvēki, viņiem ir ar ko dalīties. Un tieši ziedojot cilvēks gūst neatsveramu gandarījumu. Tā mēs sevi sajūtam labus esam. Tas taču ir svarīgi, jo cilvēkam pēc savas būtības patīk būt labam. Te arī atbilde uz jūsu jautājumu- cilvēks labajā izpaužas. Tas ir labi.
-Un tādējādi ziedotāju kļūst vairāk?
-Tas ir sabiedrības fenomens, kad visiem iet labi, mēs nespējam iedomāties, ka kādam tomēr ir ļoti grūti. Vienkāršs piemērs- strādājošais nespēj saprast, kā students var iztikt ar 15 latiem mēnesī. Bet es esmu iemācījusies aizdomāties – pati studēju un tā iztiku, ja atkal būtu tajā vidē, es zinātu, ka jāvar. Teorijā ir teikts, ka labdarība iet plašumā, cilvēki saliedējas tad, kad ir vispārējas problēmas. Tajā brīdī, kad saprotam – sākusies buksēšana manā maciņā, tad sadzirdam arī tos, kuriem ir vēl grūtāk. Bet tajā pašā laikā vienmēr ir bijuši cilvēki, kuri domājuši par līdzcilvēkiem. Mēs piecos gados esam realizējuši ļoti daudzus projektus, un tikai tāpēc, ka mums uzticējās, ka ticēja labajām idejām. Protams, Ziemassvētku labdarības akcija bija augstākais punkts – īsā laikā tika saziedoti vairāk nekā 400 tūkstoši latu. Taču tas apliecina visu iepriekš teikto.
-Vai ziedošana, labdarība var iesakņoties kā tradīcija ģimenē, sabiedrībā?
-Rietumu sabiedrībā labdarībai ir tradīcijas paaudžu paaudzēs. Man liekas, ka gadsimtiem senas. Mēs vēl esam ceļa sākumā, bet varu droši teikt, ka tāds portāls, kādu izveidojām, ir vajadzīgs, tas sevi attaisnojis. Sākumā nebija viegli, bija jāiegūst uzticība. Iedomājieties to principu – svešs cilvēks atdod savu naudiņu svešiem, mēs to atdodam vēl trešajiem, kam tā nepieciešama. Taču tagad ziedotāji zina, kā strādājam, mums uzticas. Galu galā, par katru realizēto projektu turpat portālā ir atskaite, līdz tādam sīkumam, ka var pat ieraudzīt iztērēto līdzekļu čekus. Varu vērtēt arī vairāku gadu skatījumā.
Pirms desmit, piecpadsmit gadiem bija svarīgi ziedot un vākt apģērbu, līdzekļus pārtikai vai pašus produktus. Svarīgi bija ziedot, lai šādā līmenī izdzīvotu. Tagad ir sakārtota sociālā sistēma, ja kāds cilvēciņš nevar paēst, tad meklē palīdzību attiecīgajā dienestā. Pašlaik būtiskākais ir palīdzēt smagi slimiem bērniem, veciem, vientuļiem cilvēkiem. Labdarība ir atkarīga no sabiedrības attīstības līmeņa. Amerikā taču ziedo arī medicīnas pētījumu veikšanai, zinātnei. Taču labdarība un ziedošana kļūst par sabiedrības vērtību, ko mēs atzīstam un novērtējam.
-Šajā brīdī daudzi noteikti aizdomājas – pateicoties labas gribas cilvēkiem, valsts tiek vaļā no vairākām rūpēm.
-Labdarība noteikti nav valsts caurumu lāpīšana. Vienmēr uzsveru- sabiedrība dzīvotu labāk, ja visi apzinīgi maksātu nodokļus. Būtu vairāk naudas. Un vēl svarīgāk, lai tā tiek sadalīta pareizi. Jo līdz šim tā nebija. Tāpēc cilvēki ir līdzatbildīgi ne tikai labdarībā, bet arī tajā akcijā, kas valstī notiek reizi četros gados- vēlēšanās. Cilvēkiem ir jāievēl valdība, kas plānotu valsts attīstību un sabiedrības labklājību. Ilgstoši sabiedrība neko no valsts neprasīja. Arī pirms diviem, trim gadiem daudzi iekšēji jutās slikti, bet negāja uz ielas, neprotestēja. Zemnieki nebrauca ar traktoriem uz Rīgu, kaut zināja, ka augšas dzīvo trekni, bet daudzi iedzīvotāji, arī laucinieki, dzīres vēro pa logu. Tiek plānots, ka apmēram pēc četriem gadiem ekonomika atveseļosies, un cerams, atveseļosies valsts un cilvēku domāšana un augšas neuzkundzēsies sociāli mazāk aizsargātajiem, tad arī labdarībā būs mazāk uzdevumu.
-Ne velti saka, ka laba esot tā labdarības organizācija, kura saskatot, ka nākotnē nebūšot vajadzīga…
-Pasaules pieredze pierādījusi, ka tā tomēr nekad nav. Vienmēr kāda joma būs vājāka un tai vajadzēs labu cilvēku atbalstu. Un tieši tuvākie divi, trīs gadi būs smagi. Tāpēc mums jau ir programma, kurā palīdzēsim sirmgalvjiem, palīdzēsim, piegādājot kartupeļus, būs arī to ziedotāji. Un ieceres izdosies, to pierāda cits projekts, kas notika Ziemassvētku laikā. Sabiedrībā par to bija mazāk informācijas, bet mēs mudinājām ziedot līdzekļus, lai varam apsveikt vecus, vientuļus cilvēkus gada gaišākajos svētkos. Mēs medus burciņas, sveces dāvinājām cilvēkiem, kuriem vienīgais apsveikums svētkos būtu bijis veikalu un preču reklāmas pastkastītēs. Arī šis projekts mums izdevās. Tā ka man ir pamats ticēt, ka labestība ies plašumā, bet vajadzību arī netrūks.
-Akcijas jau to pierāda. Arī cēsnieks, mazais puisītis Māris tika pie iespējas aizbraukt uz Truskovecu un saņemt rehabilitācijas kursu.
-Daudzējādā ziņā varējām palīdzēt 106 bērniem. Māris ir puisītis, kuram jāmācās staigāt. Un mamma tic, ka viņš to varēs. Šai mammītei esam palīdzējuši arī mūsu aukļu projektā. Nodrošinājām, lai vienu dienu nedēļā viņa var veltīt laiku sev. Katra sieviete, kurai ir bērni, zina, ja mazais saslimst, tu esi pilnīgi izsista no dzīves ritma. Bet šīm mammām, kurām ir bērni ar nopietnām veselības problēmām, ir jābūt mammām 24 stundas diennaktī. Būt labai mammai katru mīļu brīdi ir ļoti grūti. Un vecāki, savstarpēji kontaktējoties, jau zina, ka pie mums var saņemt palīdzību, ja pietrūkst personisko līdzekļu. Taču filtrs ir ļoti spēcīgs. Būs vai nebūs ziedojuma, nav atkarīgs tikai no vecāku vēlmes, mēs prasām mediķu, sociālo dienestu atzinumus. Siets ir spēcīgs, bet ziedošanas sistēma caurspīdīga. Tas vairo uzticamību ziedojumu portālam internetā. Cilvēki ļoti labprāt ziedo bērnu atbalstam, bet mūsu portāla uzdevums ir arī paveikt kādu vitāli svarīgu lietu – strādāt un pārliecināt valdību, ka ārstniecībai ir jābūt nopietnam finansiālam segumam, jo daudz bērnu izveseļojoties būtu nodokļu maksātāji, bet no valsts palīdzību nesaņemot, viņi visu mūžu var palikt invalīdi un līdzi nest jaunu sociālo slogu. Bērnu veselību un dzīvību nedrīkst stutēt uz ziedotāju pleciem, ziedojumi jāvāc ārkārtas situācijās, pavisam ekstremālos gadījumos.
– Jūs darbs emocionāli iztukšo vai bagātina?
-Portālā esam četras darbinieces, un bieži pārrunājam pārdzīvoto. Bēdas mijas ar priekiem, bet labais ļoti gandarī. Nupat piedzīvojām prieku- pie mums uz savām kājām atnāca bērniņš, kuram pirms trim gadiem sākām vākt līdzekļus ārstēšanai. Bērns bija guļošs, slims, bet tagad pats ienāca mūsu istabā. Tādi stāsti ir vairāki. Kad veca tantīte skrebelīgā rokrakstā atraksta vēstulīti un pasaka paldies- tas taču arī iepriecina. Šeit strādājot, arī labi esmu sapratusi, cik man daudz dzīvē pieder, ne māja, ne mašīna, ne kleita nav tik svarīga, cik svarīga ir veselība, dzīvība, radinieku, tuvo labsajūta. Ja reiz nav naudas makā, tas nav nekas traks. Tas ir sīkums. Man katru dienu blakus ir atskaites punkts- cik maz cilvēkam vajag, lai viņš būtu laimīgs.
-Šādu dzīves redzējumu var arī iemācīties?
-Es to mācos strādājot, bet arī ģimenē mani mācīja dalīties. Tā ka es saprotu cilvēkus, kuri kaut ko no sev piederošā ir gatavi atdot otram, kam tas vairāk vajadzīgs. Arī es esmu divu bērnu mamma, un viņi saprot manu darbu. Vecākais ir gatavs savu pusdienu naudiņu iemest ziedojumu kastītē, man tas sagādā neviltotu prieku. Iemācīt vai ieaudzināt nevar neko, bet bērni vecākus vēro. Viņi vēro arī sabiedrību.
-Un tomēr – jūs satrauc tas, kas pašlaik notiek Latvijā?
-Man jau liekas, ka krīze ir iedomu auglis. Cilvēkiem, kuriem ienākumi bija mazi, krīze ir galvās. Kāda pensionāre teica: ”Kāda krīze? Man pensija ir tieši tāda pati kā vakar, bet cenas taču krīt.” Es nedomāju, ka lielākā sabiedrības daļa dzīvoja Leiputrijā, tāpēc tiešāk krīzi izjūt tie, kam bija liela peļņa, viņi gribēja vēl vairāk, bet nedabū. To gan es jūtu- mums ir nepiepildītas cerības. Bijām iedomājušies, ka viss labais ātri atnāks, būs līdzekļi visam, bet tagad notiek pretējais- mazākas algas, mazāki iespējamie tēriņi. Taču palieku pie tā, ko sacīju- treknos gadus liela sabiedrības daļa nejuta, tāpēc tagad svarīgāk krīzi veltīt tam, lai valsti sakārtotu. Un labdarība sabiedrībā ir drošības tīkls, lai neviens nepakristu. Ziedošana un labdarība pasaka priekšā – es nenokritīšu, jo blakus būs cilvēki, kuri palīdzēs.
Komentāri